Tradicionāli bija ne tikai Tālivaldi godā celt, bet arī latvisko dzīvesziņu un darba tikumu cildināt. Latvju danči tika dejoti un dziesmas skandētas kopā ar folkloras kopu “Rudzupuķes”, Trikātas Kultūras namā skatāma izstāde – vēsture fotogrāfijās “Trikāta laikmeta griežos”, un izstāžu vēl bija daudz, tāpat kā citu muzikālu un sportisku notikumu, kā arī darbojās mājražotāju un amatnieku tirdziņš.
“Lauku tirdziņiem ir īpaša smeķe, sava noskaņa, kas nav lielajos tirgos,” sacīja amatnieki, pinēji un cepēji, kas paveikto piedāvāja iegādāties.
“Liesma” tirdziņā uzrunāja tos mājražotājus un amatniekus, kuru prasmes, šķiet, labprāt apgūtu katrs latvietis, bet vienmēr drusku pietrūkst laika, varēšanas, gribēšanas, pacietības.
Aivars Zaķis tirgoja īstu rudzu maizi, kas cepta zemnieku saimniecībā “Ķingas” mūsu kaimiņu novadā Cēsīs.
“Sieva cep, es nesu malku un kurinu krāsni,” smaidīja Aivars, kurš todien gardu maizīti pārdeva Trikātas tirdziņā un teica, ka noteikti to piedāvās arī Valmieras svētku laikā. Aivars jau zina, ka Valmieras tirgū labi pērk, bet lauku tirdziņiem piemītot savs asumiņš.
ĶĒNIŅŠ TĀLIVALDIS bija visu notikumu centrā. Svētkos dziedāja, dejoja, tirgojās un līksmoja. Deju soļus maziem un lieliem ierādīja folkloras kopa “Rudzupuķes”. Ilzes Kalniņas foto