Šajā pastaigā piedalījās gan cilvēki ratiņkrēslā, gan vājredzīgie, kas vairāk varēja pastāstīt par ikdienu. Pastaigas dalībnieki varēja arī paši izmēģināt, kā tas ir – pa rampu uzbraukt līdz kādam veikalam, un cik grūti to īstenībā ir izdarīt, un vēl mēģināt iebraukt pa veikala durvīm. Šīs pastaigas laikā arī apstiprinājās, ka ne vienmēr tas, ka ir izbūvēta rampa, nozīmē, ka tā vieta ir cilvēkam ratiņkrēslā pieejama – piemēram, lai tiktu augšā pa rampu pie kino «Gaisma», ir vajadzīgi pat divi palīgi, kas vienkārši šo cilvēku uzstumj, jo uzbraukt nav iespējams.
LUKSOFORI BEZ SKAŅAS SIGNĀLIEM – kā lai neredzīgie zina, kad ir droši šķērsot ielu? Ārijas Romanovskas foto