Jā, dzeja būs tā, kas paliks un dzīvos daudz ilgāk par mums. Arī pēc vairākiem simtiem un varbūt pat tūkstošiem gadu.
To es redzēju un apjautu ar visaptverošu skaidrību, gaidot sākamies Dzejas dienām veltīto autorvakaru Valmieras bibliotēkā 18. septembra pievakarē, kamēr otrajā stāvā pulcējās klausītāji un zaļajiem Gaujas krastiem fonā pret lielajiem logiem dzejniekus gaidīja pieci ērti krēsli. Nevarēju neatcerēties, ka iepriekšējās Dzejas dienās tieši tādā pašā dienā dzejnieku pulciņā bija arī Aivars Ustups. Gan ratiņkrēslā un ne vairs savā cēlākajā fiziskajā formā, taču savu dzeju viņš lasīja pats. Nu dzeja dzīvo tālāk Aivara dotajos tēlos un domu formās, un dzīvos, kamēr vien būs kāds, kas lasa un saprot.
DZEJAS DIENĀM veltītajā autorvakarā Valmieras bibliotēkā. Kristīnes Lubāniņas foto