Turklāt nedaudz mazāk kā pusi no šī laika bijām okupēti un mūsu valstiskums pastāvēja tikai cilvēku sirdīs, domās un oficiāli arī Latvijas vēstniecībās ārzemēs – valstīs, kuru valdības neatzina PSRS okupāciju un aneksiju.
Latvija savas pastāvēšanas pirmajos gados kā pavisam jauna valsts spēja izcīnīt uzvaru Neatkarības karā. Turklāt uzvara tika gūta ne tikai kaujas laukā, bet arī cilvēku prātos. Jo tālajā 1918. gada 18. novembrī valsts neatkarības pasludināšanas akts pēc būtības bija tikai dokuments. Dokuments, kurā drosmīgi politiķi pirmo reizi vēsturē pasludināja latviešu valsts izveidošanu praktiski visā latviešu etniski apdzīvotajā teritorijā. Salīdzinot ar mūsdienām, risināmo problēmu bija daudz vairāk, pieredzes un iespēju – mazāk. Turklāt, tāpat kā tagad, netrūka neapmierināto, domīgo un svārstīgo, kuri bija gatavi nogaidīt cerībā, ka «laimes lācis» no ārzemēm atnesīs labu dzīvi, labklājību un mieru.