Cik liela uzmanība saimnieciskās darbības ietekmei uz klimata pārmaiņām reāli tiek veltīta, — to centos noskaidrot, sarunājoties ar Valsts Vides dienesta Vidzemes reģionālās Vides pārvaldes Piesārņojuma kontroles daļas vadītāju ILZI LUIKU un Reģionālās Vides pārvaldes direktoru MĀRTIŅU KĻAVIŅU.
VALMIERAS PILSĒTAS NOTEKŪDEŅU ATTĪRĪŠANAS IEKĀRTAS. Valsts Vides dienesta foto
Ilze Luika: Šī tēma vairāk saistās ar notekūdeņu apsaimniekošanu, īpaši ar pārtikas ražošanu saistīto uzņēmumu radītajiem notekūdeņiem. Ja tie netiek atbilstoši attīrīti un apsaimniekoti, notekūdeņi ietekmē gan ūdens teces, gan ūdens tilpes. Uzņēmumi saistībā ar notekūdeņu apsaimniekošanu Vides dienesta redzeslokā nonāk gan notekūdeņu attīrīšanas iekārtu plānoto pārbaužu laikā, kā arī tiek apsekotas, reaģējot uz saņemtajām sūdzībām. Arī gadījumos, kad no lauksaimniecības teritorijām difūzo avotu veidā notekūdeņi kopā ar virszemes ūdeņiem tiek ieskaloti vides objektos. Svarīgs faktors ir notekūdeņu attīrīšanai atbilstošas infrastruktūras esamība un, vai tā nodrošina uzņēmumu radīto notekūdeņu priekšattīrīšanu, kas ir būtiska.
Mārtiņš Kļaviņš: Notekūdeņi ir viena no lielākajām jomām, ko kontrolē Vides dienests. Ne vienmēr varam izdalīt tieši pārtikas ražošanā radītos rūpnieciskos notekūdeņus no sadzīviskajiem, jo pilsētās pārsvarā visi ūdeņi saplūst kopā. Tāpēc uzņēmēju atbildībā ir veikt priekšattīrīšanu, lai sasniegtu noteiktus rādītājus, pirms tie nonāk centrālajā sadzīves notekūdeņu attīrīšanas sistēmā, kur savukārt jāsasniedz vēl labāki radītāji. Mūsu pienākums ir panākt, lai uzņēmumi nepārsniegtu robežlielumus, ar kādiem drīkst nokļūt šajā centrālajā sistēmā, kur ūdens tīrībai prasības jau ir daudz stingrākas.
Ilze Luika: Pārbaudes Valsts Vides dienestā tiek plānotas, izvērtējot konkrēta objekta vēsturi — vai līdz tam bijuši kādi pārkāpumi, vai uzdotas veicamās rīcības, kā arī izvērtējot, kādas ietekmes un vides riskus var radīt konkrētā uzņēmuma notekūdeņi, pielietojot algoritmus darba plāna sastādīšanai pārbaužu veikšanai. Plānoto pārbaužu objekti ir gan ražošanas uzņēmumu, gan pilsētu un ciematu notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Savukārt otru mūsu darbības pusi sastāda neplānotās pārbaudes, kad saņemam signālus no iedzīvotājiem par neattīrītu notekūdeņu ievadīšanu vidē, piemēram, izlejot tos uz tīruma vai grāvī.
Mārtiņš Kļaviņš: Biežāk tas saistīts ar notikušu avāriju ar ūdeņu noplūdi. Šādos gadījumos Vides dienests nekavējoties iesaistās, lai vismaz kontrolētu, vai pēc avārijas viss tiek pilnībā novākts un sakārtots. Biežāk novērtēt situāciju ir būtiski, ja, piemēram, objekts atrodas kādas īpaši aizsargājamas zonas tuvumā. Lielie uzņēmumi arī paši veic situācijas testēšanu, piesaistot ārpakalpojumu. Ja nav ne pārkāpumu, ne sūdzību, nepieciešamā informācija tiek mums atsūtīta elektroniski, un vajadzība pēc pārbaudes uz vietas samazinās.
Sadarbība patiesībā sākas jau būvniecības sākuma stadijā. Piemēram, saistībā ar vēja parkiem iepirkums vides izvērtējumam notiek Valsts Vides dienesta pakļautībā, tātad jau tajā brīdī sākam pētīt, kā objekts ietekmēs vidi. Kad jau runa ir par konkrētu būvniecības ieceri, Vides dienesta struktūra — Atļauju pārvalde — izsniedz tehniskos noteikumus. Pašu būvniecības procesu nekādi nekontrolējam, tas ir būvvaldes pārziņā, mēs piedalāmies objekta pieņemšanā ekspluatācijā un pārbaudām, vai ir ievēroti visi tehniskie noteikumi.
Ilze Luika: Ja tehniskie noteikumi nav izpildīti, sniedzam negatīvu atzinumu par to, ka jāveic noteikti pasākumi, lai prasības izpildītu. Ja runa par attīrīšanas iekārtām, tad tehniskajos noteikumos ir ielikti normatīvie lielumi, kuriem jānodrošina notekūdeņu attīrīšana. Ja testēšanas rezultāti uzrāda, ka normas ir pārsniegtas, objektu nevaram pieņemt. Lai nodrošinātu ūdens objekta kvalitāti ilgtermiņā, var tikt izvirzītas vēl stingrākas prasības.
Mārtiņš Kļaviņš: Valsts Vides dienestam ir tiesības arī brīdināt par darbības pārtraukšanu. Vidzemē gan šādi gadījumi pēdējos gados nav bijuši. Jauni lieli pārtikas pārstrādes uzņēmumi nav radušies, bet ir atsevišķas riska grupas, kurām notekūdeņus grūtāk attīrīt, tostarp dārzeņu pārstrādē. Piemēram, lielos kvantumos pārstrādājot sarkanās bietes, to sulas ietekme ūdeņu attīrīšanā ir ievērojama, savukārt kāpostu lapās sastopamas kaitīgās vielas. Tā ir nozare, kurā panākt atbilstību ir daudz naudietilpīgāk nekā citām. Ar šiem uzņēmumiem strādājam gadiem, skatāmies kā tie attīstās, brīžiem esam spiesti kļūt stingrāki, norādot, ka tā turpināt nevarēs, ka nauda jāiegulda nevis kārtējā ražošanas iekārtā, bet notekūdeņu attīrīšanā un tikai tad atkal ražošanā. Tas ir nebeidzamais stāsts par to, kā mēs ar šiem uzņēmumiem un viņi ar mums sadarbojamies. Jau izstāstot attīstības ideju, cenšas risināt arī šīs vides vajadzības. Un viena no mūsu svarīgākajām politikām ir cenšanās sniegt konsultāciju pašā sākumā, nevis neko neteikt un pēc tam ierasties un sodīt. To var darīt tikai, ja ir apzināti pieļauti pārkāpumi, ignorējot mūsu prasības.
Ilze Luika: Lai operators (atbildīgais) novērstu visas neatbilstības, primāri noskaidrojam, kas tiek plānots, lai sakārtotu savu darbību, kādos termiņos, tad tikai seko mūsu lēmums par veicamajām rīcībām. Lēmuma izpilde tiek uzraudzīta, vienlaikus ar operatoru sadarbojamies, lai tas tiktu izpildīts.
Mārtiņš Kļaviņš: Konkrētus termiņus nenorādām, operators pats ir tiesīgs to noteikt, jo labāk zina reālās iespējas. Savukārt Vides dienests uzrauga, lai izvirzītais rīcības plāns tiktu ievērots. Ja tā nenotiek, tad seko piespiedu izpilde, kas operatoram parasti kalpo kā motivējošais faktors. Ar piespiedu līdzekļiem panākam izpildi. Pārsvarā operatori saprot situāciju jau pie pirmā piespiedu izpildes rīkojuma.
Ilze Luika: Ja operators necenšas rīcības plānu izpildīt, nākamais solis ir brīdinājums par attīrīšanas iekārtas darbības apturēšanu. Ja sadarbība joprojām nenotiek, tad nākamais solis ir iekārtas darbības apturēšana, parasti daļā, kas tieši ietekmē vidi, piemēram, tajā, kas attiecas uz notekūdeņu attīrīšanu. Neattīrīti notekūdeņi nozīmē, ka ūdenstecēs un tilpēs tiek palielināts organisko vielu saturs jeb notiek eitrofikācija, ezeri aizaug, ūdenī samazinās skābekļa saturs, ietekmējot zivis un citus jutīgākus organismus.
Mārtiņš Kļaviņš: Vidzemē un Valmieras novadā gan nav šādu avāriju ar sekām. Pirms dažiem gadiem avārija notika uz Rūjas upes, kurā no krātuves noplūda virca, bojā aizgāja zivis. Uzņēmējs bija ļoti atsaucīgs un par saviem līdzekļiem palīdzēja upi atjaunot, kā arī ielaida tajā zivju mazuļus. Sekas tika novērstas un kompensētas.
Ilze Luika: Ja arī avārija notikusi, viens no Vides dienesta mehānismiem ir kaitējuma apmēru novērtēšana un zaudējumu piedzīšana no vainīgās personas. Reizēm ar zaudējumu aprēķina naudas izteiksmē vien nepietiek, jo paliek radītais piesārņojums un ietekme uz augiem un ūdenstilpē mītošajiem organismiem, tajā skaitā zivīm. Attiecībā uz zivju resursiem varam pieprasīt veikt nodarīto zaudējumu ekspertīzi, piesaistot arī BIOR ekspertus.
Mārtiņš Kļaviņš: Visas sūdzības par kaitējumu videi, arī no «Vides SOS» nonāk Risku pārvaldības departamentā, kur speciālisti izvērtē, kam šis jautājums ir piekritīgs, un ja tas saistīts, piemēram, ar decentralizēto kanalizāciju, tas tiek novirzīts pašvaldībām. Tomēr īpašos gadījumos paturam tiesības aizbraukt un pārbaudīt. vai pašvaldība ar situāciju tiks galā, kādi mēri tiks pieņemti. Pašvaldības ir viens no lielākajiem kontrolējamajiem operatoriem, lai viņi savukārt kontrolētu obligāto prasību izpildi.
Ļoti svarīgi ir, kāda veida piesārņojums nonāk dabā, šajā ziņā varam vien slavēt Valsts Ugunsdzēsības dienestā strādājošos Vidzemē, kuri uz avārijām ierodas un pirmie uzsāk sakopšanas darbus. Viņi ir aicinājuši ierasties arī Vides dienestu, kas gan nav operatīvais dienests, taču esam gatavi uz lielākām avārijām doties pat naktī. Ar mums no notikuma vietas iespējams konsultēties arī pa tālruni, bet ugunsdzēsēji paši šajos jautājumos ir ļoti zinoši, tāpēc notikumam parasti pieslēdzamies tikai nākamajā darbdienā. Ja vidē noplūduši naftas produkti, tie peld pa virsu un ir vieglāk savācami, turpretī situācija ar neattīrītajiem notekūdeņiem ir sliktāka, jo bioloģiskie piesārņojumi sajaucas, piemēram, ar upes ūdeni un to attīrīt vairs nav iespējams, daba tālāk dara savu darbu. Šādi gadījumi Vidzemē ir reti, tomēr novadu ciemu notekūdeņu sistēmas tiek regulāri kontrolētas. Ņemam analīzes, lai pārbaudītu, vai iekārtas darbojas.
Ilze Luika: Ciemos pēc intensīvām lietavām lielās ūdens pieplūdes dēļ attīrīšanas sistēmās tiek izskalotas dūņas, viss bioloģiskais attīrīšanas process beidzas un jāpieved atkal jaunas dūņas. To iedzīvošanās arī prasa laiku.
Mārtiņš Kļaviņš: Pašvaldībām nav viegli, jo lielajos novados notekūdeņu sistēmu ir daudz, to rekonstrukcija daudzviet notikusi ļoti sen, tāpēc būtu nepieciešama. Esam aprēķinājuši, ka liela novada centrālo attīrīšanas iekārtu skaits ir ap piecdesmit. Vienai šādai sistēmai rekonstrukcija nepieciešama reizi 20 — 25 gados, tas nozīmē, ka teorētiski ik gadu vismaz divas no tām būtu jārekonstruē. Vai pēdējos piecos gados rekonstruēta kaut viena? Var saprast, ka pašvaldībām visām vajadzībām finansējuma nepietiek, tomēr jācenšas saglabāt līdzsvaru starp izvirzītajām prioritātēm.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta «Videi saudzīgi – klimatam draudzīgi» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2026.LV/RMA/1.6.1/007