Bet ko mēs par tām zinām? Ko zinām par citām sēnēm? Latvijas Valsts meža dienesta Ziemeļvidzemes virsmežziņa Raivo Rudzīša maģistra darbs bija veltīts tieši gaileņu tēmai, tāpēc viņš par sēnēm zina stāstīt nedzirdētas un interesantas lietas, arī no neparasta skatupunkta.
Kamēr citas sēnes vēl tikai aug, pirmais iznāciens ir gailenēm. Sēņotāji nāk laukā no meža pilniem groziem.
Gailenēm tipiskais ilggadējais cikls ir tāds, ka, ja ir pietiekams mitrums, pirmās gailenes parādās jūnija otrajā trešajā nedēļā apmēram uz divām nedēļām, līdz Jāņiem, tad ir aptuveni divu nedēļu klusuma brīdis, un no pusjūlija sākas tas intensīvais augšanas posms, kad gaileņu ir daudz, ja pietiek mitruma, un turpina augt, kamēr temperatūra nokrītas zem plus pieciem grādiem. Siltākos rudeņos var atrast nesen augušas gailenes pat novembrī, lai gan vizuāli tās nav vairs tik skaistas, cik jūlijā.
Vai taisnība, ka sēnes nav vienkārši sēnes?
Ir tā, ka visas ēdamās sēnes, kuras mēs Latvijā lasām, ir mikorizas sēnes. Tas ir zinātniskais termins, kas nozīmē, ka sēņu sakņu hifas savijas ar koka saknēm, ņemot no tām fotosintēzes produktus un dodot minerālvielas un ūdeni. Hifas ar neapbruņotu aci neredz. Tās ir smalkākas par zirnekļa tīklu. Ir tādas sēnes, kuras pašas māk paņemt nepieciešamās barības vielas, bet gailenes, baravikas bez koka neaugs.
RAIVO RUDZĪTIS. Autores foto