Ilgtermiņa politikas neesamība savukārt ir skaidrojama ar to, ka iepriekš valdījis viedoklis, ka tādi bēgļi, kuri meklē patvērumu Latvijā, bēgot no reāla kara šausmām, pie mums tikpat kā neierodas un nav arī gaidāmi. Galvenokārt šāds viedoklis bija izveidojies tādēļ, ka vairākums to cilvēku, kas ieradās Latvijā iepriekš, faktiski bija ekonomiskie imigranti, kuri mūsu valsti uzskatīja tikai par starpposmu ceļā uz labklājīgākajām tā sauktās vecās Eiropas valstī un neplānoja nedz aizkavēties Latvijā, nedz iekļauties tās darba tirgū. Tāpat viņu lielākā daļa nāca no reģioniem ar Latvijai svešu kultūru un tradīcijām, bet pielāgoties vietējiem apstākļiem un prasībām nebija gatavi.
Abu šo iemeslu dēļ Latvijas valsts vairījās no šādu cilvēku uzņemšanas, un arī viņi paši īpaši neilgojās šeit palikt. Tāpat šo nosacīto bēgļu skaits nekad nav bijis īpaši liels, un rezultātā Latvijai pilnībā pietika ar esošo infrastruktūru ieceļotāju uzņemšanai, bet, ja ar to izrādījās par maz, tad īslaicīgas papildu nepieciešamības tika apmaksātas no valsts budžeta, tostarp šiem mērķiem piesaistot Eiropas Savienības līdzekļus.