Bija rudenīgi saulains 3. septembris, kad Naukšēnu pagasta Tiltgaļu saimniecības kviešu tīrumā, nokultā un rudiem stiebru rugājiem klātā, atskanēja dārdošs troksnis. Neparasts, iepriekš nedzirdēts, tāpēc tam netālu esošās Dukuru mājas ļaudis sākumā nesaprata, kas to izraisījis. Bija četri pēcpusdienā. Pēc stundas, apsekojot laukus, garām nejauši brauca Tiltgaļu saimnieks Māris Bošs ar dēlu Andi, un tajā brīdī viņi ieraudzīja, ka puse no uzkalniņā esošā dižozola ir atšķēlusies un guļ zemē. Sazvanoties ar Ilmāru no Dukuru mājām, tapa skaidrs, kas ir bijis pirms stundas dzirdētais dobjais blīkšķis. Skats, kāds pavērās, bija ne tikai robs ainavā, bet negaidīta, pēkšņa zaudējuma sajūta, ko uzreiz nevar aptvert. Jo ne vienam vien apkārtnes iedzīvotājam ozols bija kas vairāk par parastu koku.
Tiltgaļu saimniecības dižozolam ar dimdošu troksni nošķēlās un nokrita vispirms viena puse, tad nākamajā dienā – otra.