Tos baudām ar pārtikas produktiem, taču dažus pat tad labai veselībai vajadzīgā daudzumā ir grūti sadabūt. Tad nu ir zinātnieku pat vēl nopietni neizpētītas gandrīz vai brīnumogas – pīlādži, kas savā ķīmiskajā sastāvā glabā un dzīvām radībām piedāvā pusi no šīs tabulas elementiem. Tādēļ, apēdis pamatīgu sauju rūgteno pīlādžogu, varbūt pat nedaudz zelta būsi sevī iedabūjis. Bet zelts kā jau cēlmetāls ir gandrīz vai mūžīgs. Kamēr pīlādžu rūgtuma dēļ ne katrs ir gatavs tos mutē bāzt, gājputni, it sevišķi strazdi, gan nav īpaši jāpārliecina, ka tās ir vai visvērtīgākās spēka devējas pirms tālā pārlidojuma. Ne reizi vien nācies redzēt, kā pamatīgs, uz pārlidojumu jau sapulcējies putnu bars pīlādzi no ogām atbrīvo pat stundas laikā.
Rožu dzimtas ābolīši
Te nu gan tūdaļ jāteic neliels precizējums: lai gan pieņemts pīlādžus saukt par ogām, no botānikas viedokļa tie ir mazi ābolīši. Parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia), pīleņģis, sērmūkslis, pucene jeb saldoksnis (kā nu kurā novadā to ir ierasts dēvēt) ir rožu dzimtas suga.
GREZNĀ UN KRĀŠŅĀ RAŽA. Pēc tās var spriest, ka vismaz pīlādžiem tāda vasara, kāda bija šī, ir patikusi pat ļoti. Ārijas Romanovskas foto