Pirms gadiem ar avotu kartes veidošanu nodarbojās arī sabiedriskā fonda «Dabas retumu krātuve» pētnieki. Viņiem, veicot dabas pieminekļu, dabas retumu izpētīšanas un saglabāšanas darbus, bija izdevies noskaidrot vairāk nekā 2400 avotu vietas. Šī fonda vadošais pētnieks Ansis Opmanis kādā publikācijā pat ir izteicis viedokli, ka arī dižākajiem avotiem būtu jānosaka īpašs statuss: «Esam centušies mērīt ūdens caurplūdumu un izzināt, kurš ir lielākais avots. Manuprāt, arī avotiem, līdzīgi kā ir ar koku apkārtmēru, būtu jānosaka ūdens daudzums (piemēram, viens litrs sekundē), pēc kura varētu spriest, vai avots ir uzskatāms par dabas pieminekli.»
Aizmirstie vai izsīkušie
Dabas retumu krātuves pētnieki ziņas par mazāk zināmiem avotiem meklējuši arī senos rakstos. Diemžēl daudziem, pat ar teikām un nostāstiem apvītiem agrāko laiku pielūgsmes avotiem rakstītāji kaut kāda iemesla dēļ atrašanās vietu nav norādījuši. Vairs arī neatrodas cilvēki, kas par tiem, kādreiz pat ļoti populāriem, zinātu.
Tāds ar savdabīgiem nostāstiem apvīts, pat par svētu uzskatīts avots vēl pirms pussimt gadiem izplūda arī Zilākalna gandrīz vai pašā virsotnē nogāzē uz Dikļu pusi. Uzskata, ka šis avots izsīka pēc kūdras izrakšanas no tuvējā purva.
MĪLESTĪBAS AVOTS. Tā no Miegupītes kraujas tekošo esot dēvējuši bijušās Līču sanatorijas iemītnieki. Viņi ūdenī jutuši tādu brīnumspēku, ka, projām braucot, kannās līdzi veduši. Ārijas Romanovskas foto