Šobrīd viņi ne vien nodarbojas ar ainavu labiekārtošanu un daiļdārzniecību, bet arī audzina divus dēlus un pamazām arī remontē māju Matīšos. Ar Lieni tiekamies viņas pagalmā, un viņa smejot nosaka, ka pie viņiem kā jau pie kārtīgiem dārzniekiem viss aizvien ir procesā.
Sāciet ar pirmsākumiem – kā tas viss sākās?
Tas bija jau pirms laba laika. Kad pabeidzu Mazsalacas vidusskolā 9. klasi, izdomāju, ka vidusskolā nevēlos mācīties turpat, jo gribas kaut ko interesantāku. Tad man radi teica, ka Bulduri meklē studentus, un mani tas ļoti uzrunāja – patika, kā tur izskatās, patika tā daba. Likās fantastiska iespēja tādā vietā mācīties. Šo iespēju izmantoju un aizgāju uz Bulduriem mācīties ainavniekus. Četrus gadus nomācījos un pabeidzu šo posmu. Tad man radās cits piedāvājums – doties studēt uz Holandes universitāti, mācīties pa to pašu līniju. Tā nu es aizbraucu uz Holandi. Jā, bija mazliet novirze no tā, ko mācījos Bulduros, jo Holandē padziļinātāk mācījos tieši biznesa pusi un augkopību. Trīs gadus tur nostudēju. Uz Holandi bija atbraucis arī Maksims, mans tagadējais vīrs, un viņš tur strādāja, kamēr es studēju. Mēs iepazināmies tieši pirms mana brauciena uz Holandi un sapratām, ka, ja gribam turpināt attiecības, abiem ir jādzīvo Holandē, jo trīs gadi tomēr ir daudz – tā mēs abi kopā nodzīvojām trīs gadus tur, un, ja godīgi, mums ļoti patika. Tas atvēra plašāku skatījumu uz lietām, jo Holandē ir patiešām attīstīta dārzkopība, un cik tas ir skaisti! Tur, manuprāt, nav neviena paša brīva pleķīša, kur kāds kaut ko neaudzētu, neražotu un negūtu peļņu. Tas bija mūsu lielākais stimuls, kāpēc gribējām kaut ko savu.
LIENE MISTERE. Ārijas Romanovskas foto