Kā liecina līdzšinējā dažādu valstu pieredze, visa veida ierobežojošie pasākumi, karantīnas, masku režīmi un cita veida centieni ļauj piebremzēt pandēmijas izplatību, samazinot kā saslimušo, tā mirušo skaitu, taču nekādi nepietuvina slimības beigas. Kā uzskatāmi liecina Latvijas kaimiņvalsts Zviedrijas piemērs, neattaisnojas arī cerības, ka iespējami mazāks skaits ierobežojumu veicinās kolektīvās imunitātes izstrādāšanos.
Iznākums abos gadījumos ir vienlīdz satraucošs. Plašu ierobežojošu pasākumu gadījumā tās ir kā vērienīgas neērtības cilvēkiem un viņu ierastā dzīves ritma izjaukšana, tā nopietnas problēmas tautsaimniecībai, turklāt ekonomisko aktivitāšu piespiedu apturēšana atstāj negatīvu ietekmi arī uz cilvēku labklājību.