Tad atkal ir jādomā par putnu gudrību – kā viņi zina, kurš viņiem priekšā teicis, ka garšīgās sēkliņas ir tieši šo ābolēnu vidū, jo parasti daudz mazāk tiek saknābāti pat tuvumā esošie, zem kultivētas ābeles gulošie daudz lielākie āboli? Iespējams, ka putni arī šīs gudrības (tāpat kā citas, cilvēkiem īsti neizprotamās) gluži vai kā iedzimtas cauri gadu tūkstošiem ir pārmantojuši no senčiem. Latvijas pašreizējā teritorijā taču mežābeles (Malus sylvestris) ir augušas senāk, nekā pēc tam te ieradušās putnu senču neiepazītās radinieces – dārza ābeles (Malus domestica). Par kultūršķirni ābele ir kļuvusi vien pirms 5 gadu tūkstošiem, bet mežābeles koksne ir atrasta jau senākās neolītiskajās pāļu celtnēs Zviedrijā. Tādēļ, ja nu, kā vēstīts Bībelē, tiešām Ēdenes dārzā čūskai izdevās iekārdināt Ievu un Ādamu iekost grēka auglī, arī tas diez cik gards nevarēja būt – vien rūgtens mežābols.
SKAISTULE. Tīrumu vidū atstātā ieplakā jau vairāk nekā simt gadu saudzēta Pleskavas šosejas labajā pusē pie Virešiem pirms tilta pāri Gaujai dižojas viena no skaistākajām mežābelēm un nerāda pat vēl nekādas vecuma pazīmes. Ārijas Romanovskas foto