Te daudzi var pat mācīties, kā kopjamas, saglabājamas vai pat atjaunojamas straujteces upēs, kurās tās cilvēku nesaimnieciskuma vai pārāk cītīgas, bet neapdomīgas saimniekošanas rezultātā ir izzudušas. Gaujā un tās pietekās šīs straujteces ir izzudušas tieši mazo HES dēļ, jo upju straujais tecējums tiek apstādināts ar uzpludinātiem ūdens baseiniem. Tie savukārt pārvēršas par aizaugošiem dīķiem, no kuriem jau tālāk aizplūst ar skābekli ļoti maz piesātināts ūdens. To bagātināt nepagūst pat upju straujie posmi līdz nākamajai HES. Tāda ir arī uz Vizlas. Taču te no sanesumiem un sakritušiem kokiem dabas draugu atbrīvotā un sakoptā upe pat ne pārāk garā tecējumā pēc HES savu dabiskumu atgūst tieši straujteču dēļ.
Dolomīta tilts un dabas taka
Tas ne vien redzams, bet arī dzirdams, ejot pa Vizlas krastā izveidoto dabas taku. (Daudzo informatīvo stendu, laipu, augšup un lejup vedošo kāpņu dēļ arī pati taka, manuprāt, ir viena no visizcilākajām Vidzemē.)
Taka sākas pie senā, jau 1834. gadā pāri Vizlai no dolomīta būvētā arkveida tilta, kas tāds ir vecākais Latvijā. Būve tik dabiski pārjumj upi, ka vēlāk, redzot krastos laika un ūdens straumes ļoti gludi nolīdzinātos dolomīta atsegumu ķieģelīšus, prātā pat iešaujas doma, ka arī tie tur ir cilvēku iemūrēti. Bet ir gan otrādi. Drīzāk jau tilta būvētāji no dabas pamācījušies, kā dolomīta viens bluķēns ar otru, lai labi sagulētu, kopā jāsaliek.
DRĪZ JAU DIVSIMTGADNIEKS. Dolomīta tilts vēl tagad izskatās stiprāks nekā tam blakus no dzelžiem un betona uzslietais. (Senajam tik vien tās vainas, ka tas vairs neatbilda jaunās šosejas platumam.) Ārijas Romanovskas foto