Kamēr viens vīrs no pacēlāja platformas ar lāpstu sparīgi tīrīja no metāla statīva tur stārķu mītnes vietā uzaudzēto kultūrslāni, specializētā automobiļa vadītājs un reizē pacēlāja kustību pārraugs ar tālvadības pulti AIVARS KĀJIŅŠ bija gatavs īsai sarunai.
Cik bieži gadās šādi pasūtījumi?
Vai kronšteinu maiņa? Nu, gadās gan. Nesen bijām Umurgā, tad vēl Ramatā… Kad šodien beigsim šeit, tad jābrauc vēl uz Mazbrenguļiem.
Sanāk, ka Sadales tīklam šādi darbi Vidzemē veicami visai plašā teritorijā. Skatos, ka te jaunais kronšteins būs nopietnāks par veco, šim tā kāja resnāka…
Jā, svarā būs savi divdesmit kilogrami vismaz. Nu, viens vīrs tādu pacelt var. Vecais kronšteins ir vieglāks, tam nav tik gara kāja, toties platformai lielāks diametrs. Bieži vien ir daudzgadīgās ligzdas, kuras vienkārši nolokās, kā tas noticis arī šajā vietā. Re, šis jaunais kronšteins ir domāts montēšanai gan uz koka, gan betona balstiem, kur to piestiprina ne vairs ar bultskrūvēm, bet gan ar metāla savilcēm. Stiprinājumam pie koka staba parasti pietiek ar divām bultām.
Nuja, tāda vairākus gadus apdzīvota stārķu ligzda jau sanāk pavisam smaga. Zinu vienu, tādu biezu, elektrolīnijas stabā pie Matīšu šosejas. Tur stārķis sastiepis visādas skrandas, arī stikla šķiedras auduma strēmeles, bet vasarā tur sānos pat pīpenes zied!
Bet stārķis jau katru gadu ligzdai piebūvē kādu kārtu klāt! Bieži vien šādās lielās ligzdās stārķu pārim ir arī apakšīrnieki. Zvirbuļi un vēl visādi citi sīki putni.
Kā notiek šādu rekonstrukcijas darbu pieteikšana? Cilvēki vienkārši piezvana?
Jā, uz bojājumu grupu.
Mūspusē stārķu joprojām daudz. Nupat jau pavisam bieži var redzēt gan ligzdā sēžam, gan kādā mitrākā vietā uz lauka.
Stārķiem tagad grūti laiki. Barības bāze pazūd, tas jau pats trakākais… Nav vairs viņiem ko ēst, vardes tik maz palikušas.
Nu, bet savulaik meliorētajos tīrumos, pļavās tagad itin bieži bojātajās sistēmu vietās veidojas pamatīgas peļķes, pat nelieli dīķīši. Tāpat arī purvainu vietu taču netrūkst, kur vardēm rosīties…
Es redzu, kā tas tagad ir. Kādreiz vardes ēda tikai stārķi, bet tagad uz to pašu pretendē arī vārnas, vanagi… Kaijas arī vēl. Noēd visu, kas kust!
Tad jau stārķim atliek vēl čūskas…
Jā, bet neredz jau nemaz tik daudz šeit, Vidzemē, to čūsku, vismaz tajā pusē, kur es dzīvoju, neredz gandrīz nevienu. Atceros, kādreiz Kurzemē, tur, kur tas lielais lokators, pie Ances ceļu taisījām. Es toreiz uz smagā braucu. Tur gan – no rīta, piecos, kad vēl mitrs, čūskas kā striķi pa ceļu skrēja!
Stārķa ligzdai šodien rekonstrukcija, bet kā ar pašu koka stabu? Izskatās vēl puslīdz labs.
Šis konkrētais ir uzstādīts 1995. gadā. Teorētiski līnijai jākalpo 40 gadus. Protams, katrs gadījums ir individuāls. varbūt stabam tuvumā kāds koks, kas aizsedz sauli un neļauj stabam nožūt. Tad koka stabs pūst vairāk.
* * *
Kad vecais kronšteins bija veiksmīgi nomontēts un nolaists zemē, bet staba galā jau tika gatavota stiprinājuma vieta jaunajai stārķa ligzdas platformai, atstāju vīrus strādājam un braucu tālāk. Kurš gan cits par mūsu mazajiem brāļiem, šajā gadījumā stārķiem, šādās pavisam komplicētās viņu mājvietās parūpēsies, ja ne mēs, cilvēki! Jau nākamajā dienā, braucot pa Limbažu ceļu, redzēju vienu jaunu stārķu ligzdas pamatni, šoreiz uzstādītu betona stabā. Laipni lūgti, jaunie iebūvieši!
PAVISAM ŠĶĪBA! Vecā ligzda staba galā uz elektriķu savulaik piestiprinātā metāla kronšteina uzaudzēta tik pamatīga, ka tās svars sagāzis mājas kāju uz sāniem. Te gan vaina neveiksmīgi izvēlētam stiprinājumam – starp abām bultskrūvēm varbūt tikai pārdesmit centimetri, un fizikas likumi ir nepielūdzami arī šajā staba galā!