Neaprakstāms prieks bija ieraudzīt un tikties ar dažādu gadu senajiem studentiem praktikantiem – šodien jau ievērojamiem, pieredzes bagātiem, dažādos novados, Rīgā, Rūjienā, Burtniekos, Staicelē un citur strādājošajiem kultūras darbiniekiem.
Saviļņojoša tikšanās izvērtās arī ar ilggadējiem sadarbības draugiem – ansambļiem «Dziesmotā senatne» un «Dore». Paldies, mīļie, ka nekad neatteicāt!
Sirsnīgākā mana pateicība Mazsalacas un Burtnieku novada pašvaldībām, Ramatas, Sēļu, Skaņkalnes un arī Valmieras pagastu pašvaldību vadītājiem par atbalstu un līdzdalību Dzejas dienās, dzimtu saietos un citās kultūras norisēs.
Vēl arvien jūtos parādniece Ojāram Beķerim par drosmi kopā ar Pēteri Bankovski 2000. gadā atvērt Mazsalacā Kultūras fonda Ziemeļvidzemes biroju (vienīgo Latvijā ārpus Rīgas!). Šī brīvprātīgā sabiedriskā institūcija darbojās 14 gadus un arī turpinātu darboties, ja atrastos viens brīvprātīgais! To, novadnieki, novēlu jums atrast!
Paldies «Liesmai» un tās žurnālistiem! Šī mana gadskārta sakrita ar laiku, kad visa Baltija svinēja Baltijas ceļa 30 gadus. Tāpēc bija lieliski, ka varēju izteikt apsveikumu korim «Salaca», ar kura to gadu sastāvu arī pati piedalījos Baltijas ceļā.
Par iespēju tikties ar jums, mani Zelta – Baltie, pateicos Mazsalacas novada domes priekšsēdētājam Harijam Rokpelnim, kultūras centra darbiniekiem un direktorei Dacei Jurkai, arī Inārai Blūmai, kura bija mana pavadone šajā svētku reizē.
Vēl un vēl mans sirdspaldies dzejniekiem, māksliniekiem, tautas lietišķās mākslas studijai «Mazsalaca» un pašdarbības kolektīviem, kuri manos gados bija Mazsalacas puses kultūras notikumos.
Sirdspaldies arī visiem citiem, kuri dzīvē, darbā, sadarbībā, kultūras notikumos bijāt ar mani!
Vēl – uz tikšanos! Varbūt…
Cieņā, mīlestībā un pateicībā –
bijusī brīvprātīgā kalpotāja LKF Ziemeļvidzemes birojā, deviņdesmitgadniece
jūsu Nellija Nurmika