Skolas gaitas Eduards uzsāka desmit gadu vecumā Paltmales (mūsdienās Līgatnes) pagasta skolā. It visos mācību priekšmetos teicamas atzīmes. 1900. gada vasarā sešpadsmitgadīgais jaunietis bija izlēmības pilns piepildīt izvēlēto nākotnes mērķi, proti, kļūt par skolotāju. Iestājeksāmenu pārbaudījumiem Valmieras (Valkas) skolotāju seminārā palīdzēja sagatavoties Paltmales skolotājs J. Lielups. Abu nodoms izdevās: Eduards bija to laimīgo skaitā, kurus uzņēma semināra 7. kursā. Kopā ar mūsu stāsta varoni sākotnēji Rīgā, Torņakalnā, bet no 1902. gada Valmierā mācījās divdesmit septiņi puiši: divdesmit pieci latvieši un divi igauņi. Starp sekmīgākajiem kursa biedriem bija nākamais Jelgavas skolotāju institūta direktors (1923 – 1940), baltu filologs, Latvijas Universitātes privātdocents, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Eduards Pētersons (1882 – 1958). Tomēr ne visi jaunieši ieguva kāroto skolotāja diplomu. Kursu nepabeidza draugs Antons Austriņš (1884 – 1934), 20. un 30. gados populārs rakstnieks un žurnālists.
Trikātā
Pēc semināra absolvēšanas (1903.) Zicāns saņem pirmo darba piedāvājumu – mājskolotāja vietu Trikātas muižā, taču pēc dažiem mēnešiem gleznaino Vidzemes pusi atstāja. Neapmierināja solītais atalgojums? Varbūt tam citi, romantiskāki iemesli? To vairs neuzzināsim. Eduards pēta laikrakstu sludinājumus. Gribētos palikt tuvāk vecākiem, taču ne Rīgas, ne Cēsu apriņķos brīvu vakanču nav. Pēc ilgstošas sarakstes viņu aicina ierasties uz pārrunām Virkus pagasta skoliņā, netālu no Dobeles. Palīgskolotāja darbs vien dažus mēnešus, no 1904. gada 1. janvāra līdz 15. aprīlim. Ko tālāk? Un tad vasarā negaidīti vilinošs piedāvājums. Atkal Trikāta… 1904./1905. mācību gadā Zicāns bija Trikātas draudzes skolas otrais skolotājs. Apgūtās prasmes, mācot mazos trikātiešus pieredzējušā kolēģa Jēkaba Mūrnieka vadībā, lieliski noderēja turpmākajās pedagoga darba gaitās, kuras atveda atpakaļ uz Valmieru.
NĀKAMIE SKOLOTĀJI. 7. kursa audzēkņi seminārā. Foto no Valmieras muzeja krājuma