–– Man nepavisam nav bail no nāves. Tie bijuši angļu dabas pētnieka, evolūcijas teorijas pamatlicēja Čārlza Darvina (1809–1882) pēdējie vārdi.
–– Esmu aizvainojis Dievu un cilvēkus, jo mans darbs nebija tik kvalitatīvs, cik tam vajadzētu būt. Tā, tik ļoti pieticīgi, mūža beigās par sevi teicis Renesanses laika izcilais arhitekts, skulptors, botāniķis, matemātiķis, inženieris, mūziķis, rakstnieks, gleznotājs (Mona Liza, Svētais Vakarēdiens, Jānis Kristītājs…) –– itālis Leonardo da Vinči (1452–1519.) Viņš, cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām un visai precīziem nākotnes pareģojumiem, atzīts par talantīgāko, ģeniālāko cilvēku, kāds jebkad dzīvojis.
* Pierakstīti vēl daudzu citu cilvēku pēdējie vārdi. Cik tie ticami? Vairāku cilvēku pēdējie vārdi it kā teikti. Tādi, daudzkārt pieminēti, pat apjūsmoti, ir smagi ievainotā pulkveža Oskara Kalpaka (1882–1919) vārdi pirms nāves: lai Balodis (vēlākais Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieks, armijas ģenerālis Jānis Balodis, 1881–1965) paliek viņa vietā. Skaista teika.
Taču ir arī cilvēki, kuri pat traģiskos apstākļos teikuši ļoti drosmīgus pēdējos vārdus. Kurus dzird daudzi, kuri dzīvos, kamēr būs viņu tauta. Kuri tulkoti, apbrīnoti daudzās valodās. Tādi, īpaši zināmi, ir latviešu brīvības cīnītāja Gunāra Astras (1931–1988) pēdējie vārdi padomju Latvijas Augstākajā tiesā 1983. gada 15. decembrī: – Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Tā viņš, milzis augumā un latviskā pārliecībā. Šie, nedaudzie no viņa pēdējiem vārdiem, pie tās ēkas (Rīgas apgabaltiesas nama Brīvības ielā 34) piemiņas plāksnē izlasāmi. (Viņa atdusas vietu Otrajos Meža kapos, Rīgā, pavadītāji dziļā cieņā aizber ar plaukstām.)