Skatītāji varēs apskatīt dažādos laikos tapušus monumentālus gobelēnus, būs arī pārsteigumi. Izstādes nosaukumam mākslinieci iedvesmojis darbs, kas pašlaik ir Latvijas vēstniecībā Ukrainā. Trauslā, smalkā saprašanās laipa starp cilvēkiem ir aktuāla tēma mūsdienās.
Absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju, vecāki Ivetai uzdāvināja Valmieras meistara Krieviņa veidotas stelles. Uzstādot tās, meistars atzinis, ka šīs stelles ir labākās viņa mūžā. To apliecina 30 gadu darba pieredze – tajās austi visi mākslinieces gobelēni.
«Par savu galveno darbības virzienu mākslā uzskatu tieši gobelēnu aušanu. Man patīk radīt liela izmēra darbus. Tāpat kā lielos kokos ieskrienas lieli vēji, arī lielos darbos ienākas lielas domas. Kompozīcijas izveidojumā pielietoju lielu laukumu attiecības. Darbus būvēju uz krāsu kontrasta principa. Man patīk sulīgums dzīvē un mākslā,» stāsta Iveta Vecenāne.
Mākslas zinātniece Anita Vanaga teikusi: «Gobelēna brīvība dzimst no metu un velku struktūras, ko piepilda mākslinieka sapņu un vēlmju zieds. Tieši krāsas izjūta ir tā, kas kādā brīdī Ivetai ļauj sasniegt apbrīnojamu virtuozitātes līmeni, kad aušana sāk apsteigt iepriekšējo nodomu un atļaujas ignorēt zīmējumu. Pavedieni paši sāk rosināt formu, un tad parādās negaidītas izredzes. Ivetas darbus kāds cits meistars noaust nespētu, jo radošums ir vajadzīgs katrā posmā. Jo lielāka ticība sev un procesam, jo labāk sanāk. No bērnības Iveta jūt vienotību ar dabu, kas plešas lielumā, sazarojas veidolos un uzplaukst pilnesībā. Tās mistiskā svētdarbība uzliesmo brīžos, kad māksliniece atvasina tēlus no dabas un ieauž tos gobelēnos vai ieglezno zīdos. Debesis, ezers, kalns, koks, akmens, vējš, zieds, putns, zeme… Aiz vispārinātiem jēdzieniem Iveta paslēpj veselu rēķinu precīzu vārdu, izjūtu un zemtekstu ar daudzām nozīmēm. Maģiskajās formulās būtiska ir atkārtošana, vārdošana, rīmēšana. Līdzīgi notiek Ivetas tekstilā, kur viņa atkal un atkal atgriežas pie iemīļotiem tēliem, ikreiz pārdzīvojot tos ar iztēles spēku un radot arvien jaunu ritmu, jaunu krāsainību, jaunu pasauli. Viņa idealizē dabu, pretī liekot nevis spoguļattēla atbilstību, bet gan spēju izteikt dabas enerģētisko potenciālu cilvēciskā mērogā. Ivetas tekstilam ir raksturīgs paralēlisms, tas pats, kas latviešu tautasdziesmās dēlus saista ar ozoliem, bet meitas – ar liepām. To nosaka psiholoģija. Transformācijas tekstila kompozīcijās izraisa tas, kas risinās mākslinieces dvēselē, un dabas elementos mēs sadzirdam viņas dvēseles atbalsi. Ivetas Vecenānes mākslas tēlainība ar lielziedu, augu, ainavas motīviem, kas rodas no dabas vērojuma, un tieksme uz vizuālā teksta blīvumu formu ģeometrizācijā vai krāslaukumu brīvajā kārtojumā ierosina transcendentālas domas un intīmas noskaņas arī. Gobelēnu savienība ar reālām sienām veido dzīves telpas oderi. Šī telpa ar drošības, stabilitātes un siltuma sajūtu darbojas kā neizsīkstošas kustības un atjaunošanās avots.»
Šī ir mākslinieces otrā darbu izstāde Valmieras muzejā, pirmā satikšanās ar skatītājiem notika astoņdesmito gadu vidū.
Iveta Vecenāne absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, ieguvusi mākslas maģistra grādu. Personālizstādes bijušas Latvijā un ārvalstīs, piedalījusies arī grupu izstādēs Igaunijā, ASV, Lietuvā, Čehijā, Somijā, Krievijā, Luksemburgā, Itālijā, Austrālijā, Uzbekistānā, Ukrainā, Zviedrijā, Vācijā un Ķīnā.
IVETA VECENĀNE. Publicitātes foto