«Jaunieši taujā pēc jēgas, bet pieaugušajiem ir jādomā, ko viņi bērniem par dzīves jēgu pastāstīja, vai vispār runāja, kad pēdējoreiz ar bērnu no sirds parunājās,» sacīja izrādes režisors Jānis Znotiņš, uzsverot, ka šī ir izrāde, kas būtu skatāma bērniem, kuri sasnieguši 13 gadu jeb pusaudžu vecumu tā pilnbriedā. Un radošā komanda arī uzsver, ka būtu ļoti labi, ja kopā ar pusaudžiem izrādi redzētu vecāki un skolotāji, jo, iespējams, tieši pieaugušos sagaida jautājumu virkne. Gan no bērnu puses, gan ieskatoties sevī.
«Pusaudžus interesē, kas es esmu un cik tālu es varu iet. Notiek robežu meklējumi. Mūsu izrādē spēlītes, kas aizgāja, ir izkāpinātas līdz maksimumam; mums liekas, ka tas ir briesmīgi, viņiem jau tā nelikās… Tāpēc jāsaprot, ka šīs ir lietas, par kurām runāt,» sacīja Aigars Apinis, kurš izrādē atveido Pjēru Antonu. Tieši šis Pjērs, sākoties jaunajam mācību gadam, paziņo, ka «nekam nav jēgas», bet klasesbiedri mēģina pierādīt, ka jēga ir.
Viņi visu, kas katram ir pats svarīgākais, ierosina kraut iedomātā jēgas kaudzē. Cits citu izaicinot, sāpinot, arī baidoties, bet vienalga ejot tālāk. Viņiem sen pietrūcis sarunu ar pieaugušajiem, saviem vecākiem, kas būtu sirsnīgās sarunās iezīmējuši robežas. Barā vairs nav neviena, kurš pateiktu – stop! Ir mēģinājumi to darīt, bet baru, sakāpinātu vēlmi pēc izaicinājuma, nav vairs iespējams likt uz bremzēm.
IZRĀDE AICINA pusaudžus domāt, kas ir pieņemami, kas ne, bet pieaugušajiem būs jāaizdomājas, kādas attiecības veidojam ar saviem bērniem un kā tās viņus ietekmē. Pjēra Antona lomā Aigars Apinis. Matīsa Markovska foto