Šie čemuri ir daudzos parkos un lapu koku mežos it īpaši uz ozolu, vītolu, arī ošu stumbriem augošā viengadīgā sērapiepe (Laetiporus sulphureus), kas pietiekami siltā pavasarī parādās jau maija vidū un var augt cauru vasaru.
Kamēr vēl ir no sēnēm patukšs laiks (iespējams, šogad sausuma dēļ tāds būs ilgi), pieredzējuši sēņotāji steidz pirmo sēņu mērci gatavot tieši no sēra piepēm. Ir jāzina, ka būtībā arī visas piepes (Latvijā atrastas aptuveni 130 piepju sugas) pieder pie sēņu valsts, un sēņu speciālisti apgalvo, ka neviena no šejienes piepēm (atšķirībā no sēnēm!) nesatur indīgas vielas. Tad nu viss atkarīgs no tā, ko un kā sagatavotu esam raduši ēst. No piepēm cilvēki pārtikā gan visbiežāk izmantojot tieši sēra piepi, kura praktiski nav sajaucama ne ar kādu citu piepju sēni. Tās augļķermeņi ir pusapaļi, 10 – 40 cm plati, 1 – 4 cm biezi, aug cits virs cita, veidojot lielākas vai mazākas grupas. Augļķermeņi ir oranži (sevišķi jaunie) vai sēra dzelteni ar iesārtu nokrāsu. Tie vēlāk izbalē un kļūst gaišdzelteni. Stobriņu slānis augļķermeņu apakšpusē ir sērdzeltens. Mīkstums mīksts, gaļīgs, dzeltenbalts. Sēra piepe saturot arī antibiotiskas vielas.
IT KĀ GARŠĪGĀKĀ STARP CITĀM PIEPĒM. No tik liela čemura sēņu mērce iznāks vai veselam kopgaldam. Ārijas Romanovskas foto