Šīm paaudzēm piederīgie ceļ savu valsti (un pārbūvē to, kur mēs varbūt esam piehaltūrējuši), laiž pasaulē un audzina bērnus, turpina augt paši — profesionāli, intelektuāli un garīgi, pilsoniski. Par LTF dibināšanas sapulci Dziesmusvētku estrādē, par diviem miljoniem cilvēku Baltijas ceļa dzīvajā ķēdē, par janvāra barikādēm un, protams, 4. maiju viņi uzzina no vecām TV videohronikām, filmas Paradīze’89 un mūsu paaudžu stāstītā. Tāpēc, pirms veram vaļā savas atmiņas apcirkņus, atceramies, kāds svars būs tam, ko mēs jauniešiem pateiksim…
Šodienas divdesmitgadniekiem tas šķiet teiksmains, pat pasakains laiks. Iespējams, kāds pat svēti tic, ka tautfrontiešiem bija jāstājas pretim trejgalvainiem un deviņastainiem omoniešiem. Vai vismaz piķi un zēveli spļaujošam Alfrēdam Rubikam. Mēs — gan atmodas ierindnieki, gan tās «ģenerāļi», gan vienkārši aculiecinieki — esam jau daļa no skaistas teiksmas. Būsim tās cienīgi, būsim paši teiksmaini!