«Runāšana ir bezgalīgs informācijas lauks, bet stāsts tāpat kā romāns ir ar savu struktūru: sākums, izvērsums, kulminācija un beigās atrisinājums. Stāsts ir vēlēšanās pavēstīt kādu notikumu, un tas, kā mēs iemācāmies to sastrukturēt, nāk tikai ar pieredzi, taču stāsts var rasties arī impulsīvi, pēc kāda cita stāsta noklausīšanās,» klātesošajiem skaidroja Agita Lapsa.
Pasākuma tālākajā gaitā notika iepazīšanās – katram vajadzēja pastāstīt, kā ticis pie sava vārda. Tad nu atklājās, ka Agrita nav Skaidrīte tāpēc, ka kaimiņos dzīvojis nepaklausīgs un nerātns skuķis ar tādu pašu vārdu, bet Uldis nav Baiba tā vienkāršā iemesla dēļ, ka saviem vecākiem piedzimis kā zēns gaidītās meitenes vietā. Edgaram palicis prātā, ka vecāsmammas māsasvīram, arī vārdā Edgaram, mazā Edgara parādīšanās pasaulē bijusi kā saldā baltmaize, jo onkulis, kam pašam bērnu nav bijis, domājis, ka puika tā nosaukts viņam par godu. Tikai tad, kad Edgaronkuļa vairs nav bijis, uzzināts, ka viņš dienējis uz zemūdenes Ronis, bet bijis jau par vēlu, jo par šīm lietām tolaik nerunāja.
STĀSTNIEKI pie apaļā galda. Foto no Agitas Lapsas arhīva