Viena no vāveri Gada dzīvnieka 2018 godā iecēlušajām balsīm ir manējā, jo mani interesē, kas Latvijā ar vāverēm notiek, kur aizceļojušas vai pazudušas tās vairākas vāveres, kuras pirms gadiem mani un citus valmieriešus ar izēstiem čiekuriem vēl apbārstīja mežā pie Kazu krācēm.
Latvijā sastopama tikai viena suga – parastā vāvere (Sciurus vulgaris). Zinātniskais nosaukums cēlies no grieķu valodas, kur «skia» nozīmē «ēna», bet «oura» – «aste», veidojot jēdzienu, ka vāvere ir dzīvnieks, kas sēž savas astes ēnā. Tātad jau sen ir secināts, ka vāverei aste ir būtiska, tā kalpo ne tikai līdzsvara noturēšanai, palīdz pārlēcienos, bet, izrādās, ir arī komunikācijas un termoregulācijas rīks. Vāverēm ir ļoti laba redze, attīstīta taustes sajūta, ko nodrošina purna ūsas un matiņi uz ķepām.
Labos barošanās apstākļos vāvere gada laikā var radīt vairāk nekā desmit pēcnācējus, šī dzīvnieka aptuvenais mūža ilgums ir desmit gadi. Dzīvesvietas izvēli ietekmē barības pieejamība. Šis dzīvnieciņš ir ar gandrīz tikpat spēcīgu sakodienu kā bebrs (nebāziet vāverei mutē pirkstu!), ēd koku un augļu sēklas, pumpurus, koku mizas, sēnes, arī bezmugurkaulniekus, putnu olas un pat mazuļus.
STEIDZĪGĀ. Ne jau katram fotogrāfam izdodas vāveri skrējienā apturēt. Māra Zariņa foto