1917. gada 12. — 13. novembrī 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks un 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks ieņēma Valmieru, bet 20. novembrī Valku. 21. — 22. novembrī Valkā Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes sēde pasludināja padomju varu Latvijā un pārņēma visu civilo varu neokupētajā Latvijas daļā. Laikā no 1917. gada decembra līdz 1918. gada februārim notikumi sabiedriskajā un politiskajā dzīvē ritēja strauji. Tūlīt pēc tam, kad 1917. gada 1. (14.) septembrī Krieviju pasludināja par republiku, uz Petrogradu devās latviešu delegācija lūgt Latvijai autonomiju. Lūgumu noraidīja. Pēc lielinieku apvērsuma parādījās jauna autonomijas cerība. Neviens jau nezināja, ar ko boļševiku vara nāks, vārdos viss bija jauki. Valkā pasludinātā tā saucamā «Iskolata republika» (Iskolats — Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomiteja) ar Frici Roziņu priekšgalā izdeva «Latvijas pašnoteikšanās deklarāciju». Protams, tur bija teikts, ka tā iekļaujas Padomju Krievijas sastāvā, tomēr Iskolata republika arī pirmā noteica, ka valsts iestādēs un skolās lietojama latviešu valoda. 1918. gada 4. janvārī Valkā izsludinātajā dekrētā pirmo reizi vēsturē latviešu valodai tika noteikts jauns statuss — vienlīdzīgas tiesības ar vācu un krievu valodu. Muižām atņēma zemi un pasludināja par republikas īpašumu, bet zemniekiem zemi tā arī neizdalīja. Noteica privātīpašuma tiesību uz zemi atcelšanu un muižu saimniecību nodošanu bez oficiālas atlīdzības vietējo bezzemnieku padomju pārziņā. Šim latviešu strēlnieku padomju pasludinātajam latviešu valstiskajam veidojumam Krievijas sastāvā bija īss mūžs un zīmīgs ar to, ka tika proklamēta padomju vara. Vispirms nodibināja revolucionāro tribunālu un noteica, ka pieļaujamā darba diena ir līdz astoņām stundām dienā, atjaunota cenzūra un slēgti vairāki preses izdevumi. Iskolata republika pastāvēja līdz 1818. gada februāra beigām, kad Vācijas armija okupēja visu mūsdienu Latvijas teritoriju.
MĀKSLINIEKS. Eduards Brencēns jaunībā. Arhīva foto