Vai var teikt, ka grāmatas ideja tev iešāvās galvā, dzenot pēdas Padegam?
Tā tiešām ir taisnība. Dzenājot Padegu, sapratu, ka kaut kas kaut kur ir pazudis tā ap 1944. gadu, tāpat arī vācu laikā, par ko ir vēl viena grāmatiņa – tieši tāda pati kā iznākusī, tā ka šī principā ir otrais sējums vācu laika grāmatai. Tad, protams, bija skaidrs, ka līdz ar divu okupācijas varu maiņu kaut kas stipri mainījās, uz ko vērts paskatīties. Pasākums ievilkās uz vairākiem gadiem, un beigās sanāca grāmata.
Apbrīnoju tevis izmantoto plašo materiālu klāstu – bez arhīvos uzraktiem oficiālajiem dokumentiem un inventarizācijas aktiem laikmeta spilgtākai ilustrācijai esi sameklējis atbilstošus piemērus no daiļliteratūras un trimdinieku atmiņām…
Es esmu no tiem vecajiem cilvēkiem, kas sociālos tīklus nelieto, mobilais man ir pilnīgi nožēlojams, ar to mēdzu studentus kaitināt, un kā jau padzīvojušiem indivīdiem, kam miegs caurāks, bērni paaugušies, paliek vairāk brīva laika un tas, kas atrodas visapkārt, šķiet ne pārāk aizraujošs, tad nodarbojos ar vecām lietām, lasu biezas grāmatas – reizēm apzināti, reizēm pilnīgi nejauši kaut kas gadās. Kad nav jālasa lekcijas, aizbrauc, pasēdi arhīvā – vienu gadu, otru, trešo, parunā ar kādu, kam vēl saglabājušās atmiņas, un tad beigās mēģini to kaut kā loģiski salikt kopā. Tas gan prasa laiku, bet nav nekas neiespējams. Cik bija iespējams, pārlasīju pēc kara izdotos aizbraucēju atmiņu stāstus, vadoties pēc nojautas, kuros kaut kas varētu būt. Bija grāmatas, kurās nebija nekā, bet tikpat kā visiem, kuri aizbrauca, kaut kas palika, un tas bija baigi sāpīgi. Tie, kas palika šeit un ienāca, par to nerakstīja, savukārt aizbraucēji savā dzīvesstāstā parasti dažas lappuses vai kādu epizodi veltīja tam, kas notika Rīgā, viņiem prombraucot. Blakus tam, kas publicēts, ir diezgan daudz nepublicētu lietu – atmiņas, vēstules.
JĀNIS KALNAČS grāmatas atvēršanas svētkos Latvijas Nacionālā mākslas muzeja bibliotēkā. Viktorijas Ekstas foto