LPSR TAUTAS SKATUVES MĀKSLINIEKS PĒTERIS LŪCIS
1988. gada vasarā Pēterim Lūcim apritēja 81. gads. Viņš bija pabeidzis divus jaunus iestudējumus, tad pārcieta infarktu un atkal gatavojās jaunam uzvedumam bez mājām palikušajā Valmieras teātrī – sava Zviedrijā dzīvojošā drauga Mārtiņa Zīverta «Tī-reļpurva» inscenējumam. Iecerētā saruna par ceļojošo teātri un tā cienītājiem Latvijas laukos salūza divās, pavasara un rudens, daļās. Un allaž aizklīda kaut kur sāņus. Es jau neprotu tā skaisti noformulēt, Lūcis saka un bez kādas pieteikšanās sāk runāt kādu dzejoli…
Pavasara pusē P. Lūcis palepojās, ka pēc ilgiem laikiem atkal izdotā K. Ieviņa «Putras Dauka» priekšvārdā rakstnieks un literatūrzinātnieks J. Kalniņš pieminējis arī viņu: «..Latviešu skatītājiem t.s. «tautas lugas», krāsainās bildes «no tautas dzīves» vienmēr bijušas tuvas, viņi vienmēr labprāt pulcējušies uz šādām izrādēm – neatkarīgi no tā, kā šādas izrādes vērtējusi kritika (visos laikos ar lielāku vai mazāku negatīvu attieksmi) un vai šo izrāžu pamatā ir vai nav stingrāka dramaturģija vai vienīgi irdenu skatu virkne. Tā tas ir arī mūsu teātru šodienas dzīvē. Katrā ziņā «tautas dzīves ainas» nekā no latviešu skatuves projām dabūt nevienam nav izdevies arī mūsu dienās, kaut arī no režisoriem mums vēl ir palicis viens vienīgs, kas tās spēj talantīgi, ar siltu sirdi un gaišu prātu uz skatuves uzvest, – Pēteris Lūcis.»
– Kādēļ jūs izvēlaties tieši tādu repertuāru, J. Kalniņa minētās «bildes no tautas dzīves»?
– Es netaisu izrādes tieši lauciniekiem vai pilsētniekiem. Es taisu visiem. Mēs gan tā nereti uzskatām, ka tas lauku skatītājs ir tāds, nu, teiksim atklāti, tāds padumjš. Bet man tāpat nepatīk, ja saka: mēs viņus mācīsim, skolosim… Pirmkārt, es to repertuāru viens pats neizvēlos. Un vai jūs domājat, ka tādā «Dzimtenē» vai «Preilenītē» ir tikai joki? Ka tur nav ne cilvēcisku rūpju, ne bažu? Nē, tur nav tikai smiekli, jāprot sīkajā saskatīt lielumu. Bet mums jau šis ir sīkums un tas ir sīkums, un tas ir štrunts. Vienā vārdā sakām, ka lielums paslēpies mazajā, bet otrā pārmetam, ak, tas ir par daudz sadzīviski. Nu tad meklējiet sadzīvē to lielumu! Jo dzīve bez ikdienas sīkumiem, bez sadzīves nemaz nav iespējama… Māte ada zeķīti šūpulī gulošajam bērnam – viņa katrā valdziņā ieada savu sirds vēlējumu, domādama, ka izaudzis viņš būs tas, kurš veiks dižus darbus. Viņa ar savām domām dara mazuli lielu.