Īpaši par to jārunā tāpēc, ka festivāls, kas divas dienas notika Valmierā, bija orientēts uz bērnu un pusaudžu auditoriju. Festivāla noslēguma diskusijā bērni paši atzina, ka bijis ļoti interesanti, jo iepriekš reti gadījies, ka teātra izrādēs varējuši teju vai līdzdarboties. Bērni minēja, ka viņiem ļoti patikušas izrādes «Štābiņš», jo tā spēles vietā varēts nokļūt, iesaistoties orientēšanās spēlē, bērni, kuri iepriekš bijuši vai arī nav bijuši Valmieras ugunsdzēsēju depo, bilda, ka tik tuvu, aci pret aci, ar īstu ūdeni, šļakatām, teātri nekad nav skatījušies. Tāpat tas nav vērots teju bez vārdiem: pagalmā, būvlaukumā, Gaujas krastā.
«No mākslinieciskā viedokļa lielākais izaicinājums bija tas, ka katra izrāde bija savā mākslinieciskajā žanrā un parādījās šis mūsdienīgais teātris bērniem. Mūsdienīgi gan no teātra mākslas, gan bērnu viedokļa. Viena izrāde bija vairāk dramatiskā, bija objektu teātris, leļļu teātra ievirze, kustību izrāde. Man liekas, šīs bija īstas bērnu izrādes. Nav tradicionāla redzējuma, un ar festivālu arī mēģinājām paust, ka ne vienmēr tas, kas ir tradicionālais, ir pats vērtīgākais. Protams, nav jau svarīgi kādu tradīciju iznīcināt, bet attīstīt gan,» sprieda festivāla organizators Reinis Suhanovs, piebilstot, ka bērniem patīk līdzdarboties.
FESTIVĀLU NOVĒRTĒJA bērni un pieaugušie. Teātra zinātāji sprieda, ka Valmierā piedzīvotais ir neatkārtojams, to nekad nevarēs parādīt uz ierastās teātra skatuves, tāpēc šo kultūras notikumu visi gaida atgriežamies. Nākamvasar.