Šoreiz mana doma gan nav virzīta uz solījumiem, kas tiek doti sabiedrības lielākajai daļai, kā to darīja iepriekš pieminētais politiķis, bet vairāk uz tiem, kurus cilvēki cits citam dod ikdienas saskarsmē. Iespējams, jau sākotnē zinādami, ka tie netiks izpildīti, doti aiz iedomātas pieklājības, taču nedomādami, kādas būs šādas bezatbildīgas solīšanas sekas. Vispirms jau tam, kam kaut kas apsolīts, jāmeklē citi risinājumi, kas diemžēl ne vienmēr tik viegli rodami. Taču netiek piedomāts arī par to, ka tiek iedragāta uzticamība pašam solītājam.
Sakām, viss, kas ar mums notiek pieaugušo dzīvē, nāk no bērnības. Vecāki bieži vien vieglprātīgi kaut ko apsola savām atvasītēm. Kad tas netiek izpildīts, bērns izplūst asarās, caur tām vien spējot izkliegt: «Bet tu taču solīji!» Vienreiz, otrreiz, un ticība mammas vai tēva solījumiem pamazām zūd. Vietā nāk atziņa, ka solījumus var arī nepildīt, ka vienmēr var atrast kādus objektīvus vai subjektīvus iemeslus, lai veiksmīgi atrunātos, un, pat ja vērā ņemama iemesla nav, vēl ir iespēja no sarunas vai tikšanās ar tobrīd nevēlamo cilvēku izvairīties.
Tāda, lūk, neliela moralizēšana sanākusi. Ar cerību, ka lielākajai sabiedrības daļai godaprāts joprojām ir viena no morāles vērtībām.