Apķērīgākie politiķi jau sen kā uztaustījuši šo iespēju – citiem sekotāju bars mērāms pat simtos tūkstošu (daudzi no tiem gan ir viltoti – tautā saukti par olugalvām). Populārākajiem aiz šiem kontiem stāv pat veselas brigādes, kas attiecīgi tos apkalpo, no rīta līdz vakaram spodrinot sava naudas devēja tēlu līdz nelabumam. Vairākums, protams, cenšas komunicēt bez komandas atbalsta – tā teikt, pa tiešo ar tautu, un te mēs arī vislabāk redzam, kas ir kas, reizēm pat pārāk atklāti.
Vadošie šīs šķiras pārstāvji pat iziet attiecīgus kursus, mācoties, kā pareizāk izmantot šos interneta rīkus un kā tajos nekļūdīgi komunicēt, tā, lai no veiktajām darbībām nesanāktu neraža. Rezultātā teicamniekiem sociālie tīkli nu kļuvuši par savas propagandas buldozeru (žurnālistes Sandras Veinbergas interpretējums), ar kuru viņi neapstājoties tikai dragā – pār meliem, pār nelikumībām, pār ētikas normām, likumiem, pāri visam, kas kaut kādi varētu skādēt pašu kažokus. Diemžēl degvielu viņu bākās pielejam ne tikai mēs – nodokļu maksātāji, bet arī paši tīkli, to starpā arī populārākie – Twitter un facebook, kuros ir dažnedažādākās funkcijas, kā atbrīvoties no sev nelabvēlīgas informācijas un pārāk uzmācīgiem tipiem: ja kas nepatīk – dzēšam, ja kāds nepatīk – bloķējam.