Pavisam pamatoti būtu, ja likumdevējs spētu piepildīt ar konkrētu saturu arī jēdzienus «bērna attīstībai un drošībai piemērots mājoklis», «cilvēka cienīgai dzīvei atbilstošs mājoklis» un «ğimenes attīstību nodrošinošs mājoklis». Tas novērstu situācijas, kad trūcīgām personām ar bērniem tiek ierādīts sociālais dzīvoklis faktiski avārijas stāvoklī. Vispirms tieši pilsoņa mājvietai ir jābūt drošākajai vietai pasaulē un atspēriena punktam.
Ja nu gadījumā kādam šķiet, ka valsts kaut ko dikti zaudēs, tad vēl neizsmeltas iespējas ir gan iekasēto nodokļu sadalē un izlietojumā, gan arī tādās jomās kā alkohola un tabakas ražošana un tirdzniecība, arī nekustamo īpašumu pirkšana-pārdošana.
Tāpat arī uzskatu, ka pilnīgi noteikti būtu apsveramas nodokļu likmes pārtikas nozarē, kur mazāki nodokļi būtu piemērojami dabai draudzīgai pārtikai, bet lielāki – dabai un cilvēka veselībai kaitējošai pārtikai.
Visi izdevumi, kas saistīti ar ceļu uzturēšanu, būtu jāapmaksā tiem, kuri brauc, t.i., šiem izdevumiem jābūt iekļautiem degvielas cenā.
Uzskatu arī, ka notiesātām personām kriminālprocesos, tāpat kā civilprocesos, ir pašām jāsedz tie valsts izdevumi, kas valsts struktūrām radušies, taisot ekspertīzes, veicot tulkojumus, gala beigās arī transportējot viņus gan tad, kad simulatīvi sūdzas par veselības traucējumiem, gan tad, kad transportē pie zobārstiem. Tie valstij ir reāli izdevumi.
Attiecībā par personu ienākumiem gan no darba, gan uzņēmējdarbības: ir jābūt skaidrībai, cik cilvēkam Latvijā nepieciešams naudas līdzekļu, lai apmierinātu minimālās cilvēka cienīgas dzīves vajadzības gan sev, gan saviem bērniem. Un tad šāds ienākums nebūtu apliekams ne ar ienākuma nodokļiem, nedz uz to būtu iespējams vērst piedziņu.
Varbūt tad varēsim droši teikt, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, nevis šķietami, jo neapšaubāmi ir skaidrs, ka mūsu platuma grādos tikai ar saules stariem, svaigu gaisu un mīlestību nav iespējams izdzīvot, kur nu vēl attīstīties un pastāvēt. Pārsteidz, ka tas ir lieliski saprotams ikvienam, kad palīdzību sniedzam (un tas ir jādara) bēgļiem, bet nekādi nav saprotams attiecībā uz Latvijas Republikas pilsoņiem.
Un, iespējams, šis mans ieraksts nav detalizēti izvērsts, tomēr tas balstās manā izpratnē par samērīguma principu vismaz dažās dzīves jomās.
Tas politiskais spēks vai, vislabāk, politisko spēku apvienība, kurš pagriezīsies ar seju un sirdi pret Latvijas pilsoni un saglabās šo virzienu ne tikai vārdos, bet arī darbos, arī gūs vairākumu jebkurās vēlēšanās. Tāds politisks spēks tad sakausēs Latvijas pilsoņus klintī, kuru neviens nespēs salauzt.