Šāda ASV nostāja ir izsaukusi iebildumus Eiropā, kurai līdzšinējā situācija, kad par savu sabiedroto (drīzāk, protams, satelītu un vasaļu) drošību rūpējas Vašingtona, bet eiropieši maksā «cik nu sanāk», šķita gluži labi pieņemama. Ir vēl arī tāda interesanta nianse, ka visas ASV valdības kaut kā ļoti veikli ir izmanījušās sasaistīt ar NATO visus savus daudzmiljardu militāros izdevumus, lai gan ievērojamai daļai šo tēriņu tieši ar NATO nav saistības. Tiesa, NATO intereses un ASV intereses jau sen ir sinonīmi, tā ka šī nianse nevienu īpaši neinteresē.
Šeit ir vērts uzsvērt, ka pret pašu principu, ka aizsardzībai nepieciešams tērēt 2% no IKP, īpaši nav ko iebilst. Zem apņemšanās veltīt aizsardzībai tieši šādu un ne citu summu stāv virknes Latvijas kādreizējo amatpersonu parakstu, šie procenti ir pieminēti neskaitāmos dokumentos utt., un drīzāk jābrīnās nevis par to, ka kāds ir pieprasījis palielināt tēriņus līdz solītajiem apmēriem, bet gan par to, kamdēļ tas nav noticis agrāk.