Inspirācijas avots izstādei ir ļoti skumjš. Dzīve mākslinieku ievedusi pilnīgā strupceļā, un viņš nolēmis kļūt par ekonomisko emigrantu. Aivars Benužs atzīst, ka pašlaik viņam šķiet — tas ir labākais, ko darīt, lai rastu risinājumu. Eksponētajos darbos mākslinieks pilnībā ļaujas eksistenciālu un radošu motīvu izvirdumam un kaismīgam protestam pret apkārt notiekošo netaisnību. Viņš atzīst, ka Latvijā sāk justies kā Orvela «Dzīvnieku fermā», un atzīst savu nespēju cīnīties ar vienlīdzīgākajām cūkām. Tādēļ, — uzsver mākslinieks, — nolēmu realizēt visu, kas man ienāk prātā no dažādiem krāmiem. Man nebija daudz laika pārdomām, bet bija azarts un niknums par šodien notiekošo. Es ķeros klāt darbam, un, daudz nedomājot, sanāca izstāde.
Augšminētais piešķir eksponētajiem darbiem īpaši rūgtas ironijas krāsu, atklājot mūsu zemītē notiekošo absurda teātri. Darbos dominējošajā ironijā jūtama savāda vientulības sajūta (izjūta) no apkārtnes, un A. Benuža paveiktais radikāli atšķiras no šobrīd Latvijas mākslā dominējošās komerciāli ārišķīgās un glamūrīgās bravūras. Autortehnikā veidotajos darbos glamūra vietu ieņēmusi rūgti ironiska autsaidera domāšana darbu tēlos.