Domāju, šie smējēji šajā reizē ar to apliecina vien paši savu neatbilstību vēsturnieka vārdam, jo klaji ignorē tos faktus un apstākļus, kas ir zināmi katram, kurš vismaz daudzmaz virspusēji iepazinies ar Latvijas vēsturi no 20. gadsimta sākuma līdz valsts nodibināšanai un Brīvības kara izcīnīšanai. Ilustrācijai izmantošu vien trīs, manuprāt, pietiekami autoritatīvus citātus. Pirmais ņemts no Ziemassvētku kauju varoņa, 7. Bauskas strēlnieku pulka komandiera, pulkveža K. Goppera grāmatas «Strēlnieku laiki»:
«Latv. strēlniekiem vispārīgi piemita tā teicamā kaŗavīru īpašība – novērtēt mērķa svarīgumu un, ja vajadzīgs, tad arī ziedot visu, uzticoties saviem spēkiem. Saprotams, ka bija arī zaudējumi un upuŗi, un skumdami par viņiem, mēs tos godinām. Bet viņi nebij velti, jo viņi iedvesa tautā pārliecību par saviem spēkiem, un tas nepalika bez nozīmes tiklab pie nacionālās armijas izveidošanas, kuŗas kadros iegāja daļa Latvijā palikušo strēlnieku, sevišķi virsnieku, jau savstarpēji pazīstamu, – tā arī pie pasaules polītiku noteicošo lielvalstu uzticības iegūšanas, kuŗu palīdzība Latvijas valsts tapšanā nevar palikt neatzīmēta.» [Goppers, K. Strēlnieku laiki: atmiņas. Rīga: Valters un Rapa, 1931. 106. lpp.]
Latviešu strēlnieki Ziemassvētku kauju laikā. Arhīva foto