Tas ir patiess stāsts par to, kā dzīvojām pirms 30 gadiem, kad pēc dienišķās desas un sviesta pikuča bija jāstāv garās rindās, nezinot, tiks vai netiks, kad bijām spiesti apgūt blatu sistēmu un vēl citas izdzīvošanas mākas. Rakstniece apgalvo, ka, gatavojoties romāna tapšanai, pārlapojusi daudzus tā laika preses izdevumus un uzklausījusi paziņu stāstus. Vairāki no tiem likušies pat neticami, bet stāstītāji apgalvojuši: «Ka es tev saku!», tādēļ nācies vien noticēt.
Romānu lasot un pārspriežot, atceramies katrs savu tā laika pieredzi un sarunās it kā veidojam šā aizraujošā daiļdarba turpinājumu. To darot, atkal atskan: «Ka es tev saku!»
Piemēram, dzirdēju, kā kolēģe pirmo reizi tikusi pie banāniem. Abi ar vīru tos atveduši no Maskavas – veselu kasti. Pavisam zaļus. Pirmos tādus arī bez sajūsmas apēduši, līdz atskārtuši: jo ilgāk pastāv, jo dzeltenāki un gardāki.