Manuprāt, pats galvenais valstī ir tās cilvēks. Un man pilnīgi vienalga, sēž viņš vēl spraunos gados valstiski atbildīgu ģīmi Jēkabielas namā vai arī lēnītiņām vientulībā velk savā garajā mūžā atlikušās dienas kādā nomaļā kaktā desmitiem kilometru no tuvākā pagasta centra, kurā nu vairs labi ja sīks veikaliņš atlicis, viss pārējais, vienkāršu medpunktu ieskaitot, nocentralizēts un nooptimizēts līdz pēdīgai iespējai…
Kā otrdienas vakarā bez liekulīgas tolerances LTV1 raidījumā 1 pret 1 teica ārzemēs atzīts latvietis — ASV Teksasas universitātes asociētais profesors un ārsts Uģis Gruntmanis, Latvijas valstī veselības aprūpe nekad nav bijusi prioritāte. Nekad! Iespējams, vārdos, taču nekādā gadījumā šim nolūkam atvēlētajos procentos no valsts ikgadējā budžeta. Šajā ziņā konsekventi velkamies Eiropai astē. Katru reizi kādam citam mērķim vajadzība bijusi lielāka, tāpēc veselības aprūpei allaž nācies kārtējā gada laikā kaut ko stiķēt klāt. Katrs jauns nozares ministrs — biksēs vai brunčos — allaž nācis ar kādām jaunām fiksajām idejām, bet lietas joprojām tā īsti pareizajā virzienā nekust. Jo nav ne naudas, ne sakārtotas sistēmas.