Latvijas un arī vairāku citu ES dalībvalstu problēma gadījumā, ja sākas tektoniskas pārmaiņas ES, ir fakts, ka mēs ilgus gadus esam centīgi darījuši visu iespējamo, lai Latvijas ekonomiskā un politiskā atkarība no Savienības būtu iespējami lielāka. Soli pa solim mēs esam pārvērtuši sevi par valsti – klientu, kura pastāvēšana vairs nav iespējama bez Eiropas naudas un gādīgās uzraudzības. Mums vairs nav nedz savas valūtas, nedz savas rūpniecības un milzuma citu lietu, bez kurām nevar pastāvēt neatkarīga valsts, savukārt atkarība ir sasniegusi tādus apmērus, ka gadījumā, ja ES pārstās mūs stutēt un balstīt, Latvijas tautsaimniecība, visticamāk, sabruks kā kāršu namiņš.
Šāda situācija vismaz Latvijas politisko eliti gluži labi apmierina, jo badu neviens necieš, pašiem ar savu galvu domāt tikpat kā nenākas, bet, ja kas, tad visas problēmas iespējams norakstīt vai nu uz Briseles birokrātiem, vai arī uz krievu lāci. Lielākā daļa neapmierināto arī ir aizbraukuši no valsts, pilsoņu vairākumam politika kļuvusi vienaldzīga, un rezultātā dzīve ir ja ne laba, tad vismaz ciešama. Ir pat zināma politiskā jautrība, par kuru rūpējas Artuss Kaimiņš un kompānija. Ja nebūtu britu ar savu Brexit, tad šo visu varētu nosaukt par pīļu dīķa idilli.