Šķiet jau gan, ka par idiotu, būdami emocionāli, mēs dzīvē nosaucam ne vienu vien pagalam sakarīgu cilvēku, un šo epitetu nežēlojam arī sev, kad nācies paša neizlēmībā vai nezināšanā vilties.
Vai par sevi sakām, ka esam patrioti? Pēc definīcijas patriotisms ir savas dzimtenes, valsts mīlestība, kā arī darbošanās tās labā. Mīlestībai kā jau jūtām nav mērauklas, bet, ja esam Latvijā – strādājam, veidojam ģimeni, audzinām bērnus, tad pēc definīcijas patriota statusam it kā atbilstam. Vai tā jūtamies?
Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām gadījās Valmieras ielās runāties ar cilvēkiem par to, kādus lēmumus viņi gaida no jaunās valdības. Šķita, ka varēs saklausīt ierasto: lielākas pensijas, bērnu pabalstus, lētākas preces veikalos, mazākus nodokļus, kas nav mazsvarīgi, protams. Taču uz ielas satiktie ļaudis visbiežāk teica, ka vēlas dzīvot sakārtotā, tiesiskā un pēctecīgā valstī. Tā pietrūka un joprojām trūkst. Likumos ir bardaks, tie gadu pēc gada grozīti tā, lai vienam, otram un trešajam izdevīgāki, bet neviens nav padomājis, ka ir taču Latvijā cilvēki, kas visos laikos dzīvojuši likumpaklausīgi. Kas lemts, to pildījuši, nodokļus maksājuši.