Un tam ir savs skaidrojums: «Ir cilvēki, kas patiešām daudz dara, bet kaut kā nesanāk… Ne par viņiem šoreiz runa. Katram ir vajadzīga mīlestība. Mēdz teikt: kas tad trūka, apģērbies biji, paēdis, darbs bija… Bet ja ir gadījies, ka cilvēks nav saņēmis mīlestību, dvēselē sakrājis daudz ievainojumu, emociju ar mīnuszīmi, dusmas, aizvainojumu, neprasmi piedot. Kaudze tādu emociju, un… tā sprāgst.
Kurš gan nav izdzīvojis savu sāpju devu?
Vai dieniņ, man to bijis kaudžu kaudzēm. Pirms gadiem divdesmit sabruka veselība, kas jau ir rezultāts. Ko darīt? Sāku ar to, ka — es negribu! Negribu ar kūjiņu un lēnā gaitā iet, negribu paaugstinātu asinsspiedienu, negribu slikti justies!
Gudri, bet — kā to īstenot?
Ko darīt? — Ļeņinam bija tāds darbs. Gudrs jautājums! Jo, atbildot uz to, sākas mācīšanās. Ir kalniem grāmatu, bet ar izlasīšanu vien nepietiks. Visa noslēpums ir — DARĪT! Es to saucu par piedošanas formulu: ja reiz saka, ka tev tā ir jāpilda, dari! Simt, divsimt reižu dienā, kamēr kas mainās. Piedošana faktiski ir pats galvenais. Un šodien varu teikt, ka mana dzīve tāpēc iegrozījās tādās sliedēs, ka jūtos labi, kopš ticība mani turp aizveda. Kad sāku iedziļināties, lasīt, pētīt, sapratu: vienīgais balsts manā dzīvē ir Dievs. Esmu Viņa radīta, un man par šo Dieva radījumu ir jāsāk rūpēties. Kā par savu ķermeni, tā par garu. Faktiski viss sākās tieši ar ķermeni, kas bija sabrucis. Sāku mācīties, lasīju Lūli Vīlmu, katru nedēļu braucu Rīgā uz semināriem, bija arī dažādas vingrošanas, citas lietas.