Trešais gads Vidzemes centrā. Kam tu vairāk piederi — Rīgai vai Valmierai?
Braucot uz skolu no Rīgas vai no Valmieras uz Rīgu, sāku just, ka nepiederu nevienai konkrētai vietai. Manas mājas būs vieta, kur atradīšos pēc divpadsmitās klases, taču Valmiera vienmēr būs vieta, kur jutīšos kā mājās.
Kādā vidē tu vēlētos atrasties pēc vidusskolas beigšanas?
Tādā, kur varu turpināt radoši izpausties un kur mani respektētu. Nākotnē zināšanas vēlētos apgūt Latvijas Kultūras akadēmijā. Materiāli skatoties, vēlos, lai manas mājas atkal būtu Teikā. Tas ir Rīgas nostūris, kur pavadīju savu bērnību un jūtos vislabāk.
Lielāko daļu bērnības pavadīji Teikas pagalmos?
Pagalms bija mana īstā dzīves skola, ļoti labi iemācījos krievu valodu. Pie datora bērnībā pavadīju maz laika, tāpēc tagad neesmu eksperts tehnoloģiju lauciņā. Pagalms bija dzīves, emociju un sirsnības skola. Vienmēr no agra rīta līdz vēlam vakaram ar draugiem spēlējām kazaki – razboiņiki, paslēpes, aktuāla spēle mums bija pilsēta, katrs izvēlējās kādas profesijas pārstāvi — pagalmā veidojām savu pilsētu. Mājās ierados tikai ap vienpadsmitiem, kad mamma vai vectēvs sauca.
Draugi vēl ir saglabājušies no kazaki – razboiņiki laikiem?
Dzīvojot Valmierā, draugi man ir atsijājušies, palikuši tikai īstie, piemēram, ar kuriem esam vienoti baznīcā. Atgriežoties Rīgā, būšu ar pavisam citu domāšanu, būs jāveido jaunas draudzības saites. Es vairs nebūšu tas Rodrigo, kas pameta Rīgu.