Tiesa, iekšzemes kopprodukts, sadalīts «uz galviņām», garantē mums augsto 51. vietu* valstu (formālās) pārticības sarakstā. Turklāt priekšā ir vairāki nedemokrātiski naftas emirāti, kam vienkārši nav vietas OECD**, vai arī sīkas salu kūrortvalstis (ieskaitot Trinidadu un Tobago, kas joprojām tiek pilnīgi nepamatoti, bet lepni uzskatīta par «bijušo Latvijas koloniju» un atrodas 35. vietā).
Manas sajūtas par šo ziņu drīzāk izsakāmas vecmodīgā līdzībā (kas šodien, jaunības kulta ziedu laikos, šķiet pilnīgi neiespējama): Latvija ir kā pusaugu skuķe – iekāpusi mammas papēžkurpēs un uzkrāsojusi lūpas, tā piepildījusi karsto sapni iekļūt pieaugušu cilvēku ballē, bet nu baidās tapt pieķerta nedarbā. Mūsu ierēdņu prasme «pareizi sakārtot papīrus» ir noslīpēta līdz perfekcijai, un pēc visiem formālajiem parametriem OECD iegūst vienkārši brīnišķīgu jaunbiedru. Laiks rādīs, vai mēs ar kaunu neizgāzīsimies, kad tiksim vērtēti pēc būtības.