Nevar neredzēt, ka Erdogana Turcija pašlaik būtībā atkārto visus tos pašus soļus, ko savulaik «kārtības iedibināšanai» īstenoja Krievija pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas. Armija bez žēlastības un nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem apkaro kurdu separātismu, līdzīgi kā Krievija apkaroja separātismu Kaukāzā, Turcijas policijas īpašo uzdevumu vienības izrēķinās ar tiem, kas protestē pret šādu politiku, tiek slēgti opozīcijas plašsaziņas līdzekļi, tāpat tiek vārda tiešā nozīmē kurināti bruņoti konflikti kaimiņvalstīs pie Turcijas robežām ar mērķi atrast iemeslus sava karaspēka ievešanai un «drošības zonu» izveidei. Tieši tāpat kā Krievija, arī Turcija negrasās nožēlot vai pārskatīt savu pagātni, tostarp armēņu masveida slepkavošanu Pirmā Pasaules kara laikā, un tieši tāpat kā Krievija, arī Turcija gandrīz neslēpti sapņo par Osmaņu impērijas kādreizējās varenības atjaunošanu. Dažos jautājumos Turcijas prezidents ir pat pārspējis savu Krievijas kolēģi — Krievijā par Putina kritizēšanu aiz restēm liek tikai īpaši neatlaidīgos, nevis ikvienu, kurš atļāvies paironizēt par prezidenta personu.
Eiropas kapitulācija?
Burtu izmērs