Februārī viņi bija ieradušies viesizrādēs Latvijā, divreiz Valmierā, nospēlējot paredzēto un papildizrādi. Viņus atpazīst visur, kur skatās televizoru, kur pieejams dators un internets. Viņiem katru dienu jāsadzīvo ar slavas saldo un reizē smago nastu.
«Esam savas profesijas ķīlnieki, mums vienmēr jāsmaida, jābūt laipniem, pozitīviem,» sacīja Aleksandrs Morozovs, un Mihails Vašukovs piebalsoja: «Labi, ka cilvēki, mūs ieraugot, smaida, labi, ka pazīst un smaida, nevis raud, mūs ieraugot», bet Mihails Smirnovs turpināja: «Daudzi tamdēļ vien eksistē: iet uz skatuves, lai tiktu televīzijā, lai būtu slaveni, bet man ir pretēji. Nē, ne pretēji…. Kā lai izstāsta, paskaidro? Man vislielākais prieks, ja izdodas tikt līdz gabaliņam īstas mākslas. Tad ir laime. Vai tevi pazīst vai nepazīst veikalā, tas vairs nav svarīgi!»
«Liesma» bija klāt «Greizā spoguļa» mēģinājumā, kas pusotru stundu pirms izrādes notika uz Valmieras Kultūras centra skatuves dēļiem. Kolēģi cits citu uzmundrināja, apsauca, izmēģināja balsis un iestudēja jaunas kustības. No malas raugoties, šķita, ka viņi jau spēlē. Spēlē arī tad, kad nav skatītāju. Bet parunājām un noskaidrojām, ka tieši tā mēģinot: strīdoties, ākstoties, lai nonāktu līdz rezultātam. Līdz priekšnesumam, kas nekad nav gatavs. Mākslinieki katru iznācienu reizi no reizes pilnveidojot, un viņi nebaidījās teikt: katrā izrādē skatītājs, kurš redzējis mūs vienā, otrā un trešajā vietā, ierauga kaut ko pavisam jaunu.
ESAM VIENA ASINS — tā par komandu, kas gadiem smīdina skatītājus un neļauj garlaikoties pašiem, saka Mihails Smirnovs (no kreisās), Aleksandrs Morozovs, Viktors Razumovskis, Mihails Cerišenko un Mihails Vašukovs. Jāņa Līgata foto