Kā uzskata Strīķe*, dienests esot faktiski iznīcināts: tā vietā, lai cīnītos pret korupciju, birojs sava priekšnieka Jaroslava Streļčenoka vadībā vēršoties pret tiem, kuri ķer korumpantus, – rosinot pret viņiem disciplinārlietas un kādu arī atlaižot. Turklāt šo darbinieku vietā mēģinot ielikt «hibrīdierēdņus», kuri tikai deldētu krēslus. Tāpat «pipari tika sadoti» arī ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeijeram, jo viņa vadītā iestāde vairs neesot tik izpalīdzīga korupcijas apkarotājiem kā agrāk (Jāņa Maizīša vadības laikos) un pat «norokot» dažas KNAB ierosinātās krimināllietas kā bezcerīgas. (Jo kāpēc gan tās par brāķi nevarētu atzīt tiesa? Tad cilvēkiem, kuri nokļuva Strīķes komandas tēmēklī, dzīve tiktu čakarēta mēnešiem un gadiem ilgāk.)
Kādreiz varenās, tautas un mediju mīlētās bargās kundzes žēlabas man atsauca prātā amizantu atgadījumu senos laikos – pirms gadiem desmit – apmeklētā politiskā seminārā. Pasākumu rīkoja partija, kas nesen vēl bija pārstāvēta Saeimā, toties vēlēšanās palika pie procentu barjeras. Tomēr nākotne šķita pietiekami cerīga, un ārzemju domubiedri piešķīra partijai pieklājīgu naudas summu rindu saliedēšanai un «spalvu spodrināšanai».