Ziemsvētkos baudīsim visu, ko esam sagatavojuši. Ar muti ēdienus un dzērienus, ar ausīm dziesmas, ar nāsīm Ziemsvētku smaržas, ar rokām un acīm dāvanas, tērpus, rotājumus. Ar sirdi – tuvos un mīļos cilvēkus. Bet vai dvēsele būs sajutusi Dieva pieskārienu un neatlaidīs to ticībā? Piedzīvos Dievu un paturēs mīlestībā? To parādīs svētku pēcgarša. Kā labam vīnam, kafijai, desertam vai tējai. Būtiski ir, kā tie sarūpēti un pagatavoti. Tikpat nozīmīgi ir, kā šīs lietas smaržo, izskatās un garšo baudīšanas procesā. Taču lietas īsto vērtību atklāj pēcgarša. Un būtiski, lai tā vēl ilgi liktu par sevi manīt, iegultos atmiņā un gribētos to baudīt vēl un vēl.
Kristus piedzimšanas, Ziemsvētku pēcgarša ir TICĪBA, CERĪBA un MĪLESTĪBA. Nevis pēcsvētku depresija, tukšs maks, miesīgas un garīgas paģiras. Pēc Ziemsvētkiem mums būtu jāaug ticībā, jāraugās ar cerību un mīlestību sev apkārt. Jo pats Dievs ir nācis un kļuvis par cilvēku, Kristu, lai mums dotu glābšanu un cerību. Ziemsvētkos pats Dievs klauvē pie tavām sirds durvīm, un tikai tu pats vari izvēlēties, vai tās atvērt vai ne.
Dzīvei, kas nodzīvota neticībā, ir drūma pēcgarša. Dzīvei, kas nodzīvota ticībā, pēcgarša ir mūžīgā dzīvība kopā ar Dievu mīlestībā.
Lai mums visiem svētīgi Kristus piedzimšanas svētki un ticības, cerības, mīlestības pilns Jaunais Tā Kunga Žēlastības gads.