Nekad neesmu bijusi no čaklākajām grāmatu lasītājām, bet iespiedies prātā arī tas, ka no šī patiesā stāsta vēl ilgi netiku vaļā. Vēlāk nāca Anitas Liepas «Ekshumācija» un izsūtīto stāsti «Via Dolorosa». Nez kāpēc domāju, ka 90. gados šīs bija spilgtākās grāmatas, kuras lasīja daudzi, lai censtos izprast, kas un kāpēc ar mūsu tautu notika represiju dēļ. Daudz vēlāk nāca video stāsti, Dzintras Gekas filmas…
Līdz pērnajai nedēļai vairāk vai mazāk šķita, ka uz šiem smagajiem vēstures notikumiem vairs nav iespējas paraudzīties citādi. Izrādās, ka var, ja kāds uztaisa un tu skaties mākslas kino. Lietuviešu drāma «Ekskursante» pirms diviem gadiem piedzīvoja pirmizrādi uz lielajiem ekrāniem, bet, ja vēl tā nebija redzēta, tad var teikt, ka dienās, kad pie karogiem atkal plīvoja sēru lentes, to skatīt kaut pa televizoru bija milzīgs emocionāls baudījums. Tu skaties un domā: tā nevarēja notikt, tas nav iespējams, bet īstums no jauna piezogas.