Mežos un “Cerības” darbos
Pavasarī beidzās skola, un mēs visi pārcēlāmies uz Vecžagariem. Iestājāmies kolhozā. Kurmja kaimiņi aizdeva govi, līdz paši ataudzēsim. Kolhozs aizdeva kartupeļus līdz rudens ražai. No Jaunzemjiem atnesa maizes kukuli. Māte sāka kopt brāļa stallī izvietotos kolhoza teļus. Bez tam bija jāaudzē teļiem domātās bietes, jāsmalcina. Tēvs atspirga un sāka iet kolhoza darbā. Pļāva ar divzirgu pļaujmašīnu, ko dunduros citi nevēlējās darīt.
Nodibinājās sakari ar tēva brāli Reini, kurš bija emigrējis uz Bostonu ASV, ar mātes māsu Annu, kura bija rietumkrastā Sietlā, ar māsu Mildu, kura dzīvoja Bremertonā Anglijā. Visi pašaizliedzīgi sūtīja mums paciņas, no tām apģērbāmies. Drīz atpirkām dzimtas mājas. Pēc šķēršļiem un tīšas vilcināšanas no sekretāra Strautiņa puses, jo bija otrs gribētājs, decembrī saņēmām atļauju pirkt, cena ap 6000 rbļ. Lauksaimniecības bankā ņēmām 3 gadu kredītu, un nākamā gada novembrī māja ar klēti bija nopirkta. Pa 12 gadiem pape un tapetes bija noplēstas, griesti nokvēpuši, uz klavierēm glabāts ēdiens. Kolhozs “Cerība” bija mazs: no Burtnieku baznīcas līdz Rencēnu robežai ap 6 km, dibināts 7 dienas pēc izsūtīšanām. Pirms kara šeit bija ap 30 vecsaimniecību, to saimnieki zemi bija pirkuši 1867. gadā no muižas vai kroņa (valsts). Kara un represiju dēļ tās bija neglābjami izpostītas. Žagarī (Vecžagaros) bija 43 ha zemes. Māte atcerējās, ka vēl viņas bērnības laikā celti celmi. Kad mira mātes tēvs 1929. gadā, visi 7 brāļi un māsas sapulcējās un nolēma, ka māja paliks vecākajam brālim Pēterim un pārējie savu daļu neprasīs. Pēteris iestājās neklātienē, studēja lauksaimniecību, un vēl saglabājies viņa kursa darbs par to, kā pārvērst saimniecību plaukstošu.
FIZIKAS STUNDA 1957. Skolotājs Gunārs Kego. Andrejs 1.r. 2. no kr. Foto no privātā arhīva