Brauca atpakaļ uz mājām

Deviņpadsmitgadīgā Nastja un pāris gadus vecākais Danils jau kādu laiku dzīvo Valmierā. Viņi bija gatavi parunāties, lai izstāstītu, ka divreiz savā īsajā mūžā izdzīvojuši karā. Tas bijis, kad 2015. gadā Mariupole bombardēta, un izdzīvojuši šopavasar un vasarā, jo okupētās mājas atstājuši vien īsi pirms Jāņiem. Viņi teica, lai rakstu, bet negribēja kļūt par šī stāsta varoņiem. Tāpēc šim rakstam nav iespējams pievienot mīlīgas divu smaidīgu jaunu cilvēku bildes, bet varam likt viņu mājas. Grezna Mariupole bijusi, šo gadu sagaidot, un brīnišķīga tā bijusi ikdienā. Tieši tāpēc pēc dažiem Polijā pavadītiem mēnešiem jaunie sēdās busiņā, lai atgrieztos kara izpostītajās mājās. Viņi tika līdz Grebņevai, bet Krievijas puse neielaida, jo Nastjai bija beidzies identifikācijas kartes derīguma termiņš. Tieši tik «loģiski» krievi rīkojās. Sanāk, ka viņi neļauj atgriezties pie sevis jauniem cilvēkiem. Vai uz robežas varbūt krievi nezina, ka paši Ukrainas ostas pilsētu izpostījuši, izzaguši, okupējuši, ka tūkstošiem mariupoliešu aprakuši drupās, tūkstošus sametuši masu kapos... Mariupole nekad vairs nebūs vecā, bet tā joprojām ir daudzu ukraiņu mājas, un Nastja ar Danilu ir dzīvi Krievijas sāktā kara aculiecinieki. Šis tik un tā ir stāsts par diviem jauniešiem, arī par viņiem nozagto bērnību un jaunību.

DIVUS MĒNEŠUS PIRMS Krievijas iebrukuma Ukrainā Mariupoles Drāmas teātris bija svētku rotā. Laukumos tika svinēts, cilvēki bija prieka un sapņu pilni. Tagad šīs ēkas drupas ir vēl viens masu kaps, jo 16. martā ēka, kas kara laikā kalpoja kā bumbu patvertne, tika sabombardēta. Pie teātra parādes durvīm, laukumā, kur bildē svētku egle, martā uz bruģa bija rakstīts «Bērni», bet nekas neapturēja iekarotājus. Tagad Krievija likusi teātra drupas nojaukt un visu nolīdzināt ar zemi, lai slēptu nodarītā apmēru. Jevgēnija Sosnovska foto/Ukraine.ua