Diskusijas no nekurienes
Janvāra otrajā pusē Latvijā pēkšņi uzliesmoja kaismīga diskusija par izstāšanos no Otavas konvencijas, kura paredz kājnieku mīnu pielietošanas aizliegumu.
Domājams, ka vēl šīs diskusijas sākšanās brīdī pārliecinošam vairākumam tās aktīvistu diezin vai bija īpaša nojausma, kas tā tāda par konvenciju, tamdēļ arī versijas par to, ko vajadzētu darīt (valstij, armijai, sabiedrībai un kam nu tur vēl), izskan arī gana dīvainas.
Otavas konvencija, no kuras vieni Latvijā šobrīd aicina izstāties, kamēr citi šos aicinājumus kategoriski nosoda, gluži vai apgalvojot, ka demokrātiska valsts nekādi nevar būt demokrātiska, ja nav aizliegtas kājnieku mīnas, ir pieņemta 1997. gadā, kā labi noprotams, tad Otavā, un paredz to parakstījušo valstu pilnīgu atteikšanos no kājnieku mīnu izmantošanas iespējamos vai esošos militāros konfliktos. Kas pats par sevi ir gana loģisks solis, ņemot vērā, ka militārais efekts no kājnieku mīnām ir diskutabls, bet pēc konfliktu beigām tās pat ne gadiem, bet gadu desmitiem turpina kropļot un slepkavot civiliedzīvotājus.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv