Dziesmu stāstītāja

Šķiet, par Antu daudz nav jāstāsta, šo sievieti ar krāšņajiem, sarkanajiem matiem un īpatnējo balsi zina teju ikviens. Pirmo reizi uz skatuves viņa uzstājās studentu folkmūzikas festivālā Jelgavā 1987. gadā. Kopš tā laika Anta dzied tur, kur cilvēki vēlas viņā ieklausīties un sadzirdēt, jo tā vien šķiet – kad dzied viņa, laiks apstājas. Ir tikai mirklis. Un ir tikai viņa, ģitāra un dziesma. Antas izpildījumā ir skaņdarbi, kurus klausoties saceļas zosāda. Tomēr viņa prot pavilkt līdzi uz dziesmu arī skatītāju, kas ir atnācis tikai klausīties Antas melodiskajā balsī. Šķiet, ka cilvēki nemaz paši nemana, kā viņi sāk dziedāt līdzi – vispirms klusām, kad vārdi saplūst tādā kā mazliet rūcienā, un arvien skaļāk un skaļāk. Un tautasdziesmu «Upe nesa ozoliņu» dziedāja visi 150 cilvēki, kas bija sanākuši Sēļu tautas namā – kāds klusāk, kāds skaļāk. Lai gan Anta saka, ka nav lielākais runātājs, man izdevās viņu noķert uz nelielu sarunu pēc koncerta.

ANTA EŅĢELE. Ārijas Romanovskas foto